Tagad būtu jāguļ, bet, ko es daru? Sēžu dīvānā un skatos uz eglīti, klausos "Tumsu" un jūtos nezinu- skumja, sagrauta un ievainota...vai vienkārši gribu mājās, pie mammas un puikas, bet es tikšu galā..
Es iešu un darīšu. Pierādīšu,ka šo mazo neveiklo posmu, es pārdzīvošu ar tiek lielu degsmi,ka es nezināšu, kur viņu likt.. Es sevi zinu, man ir grūti, jo likās, ka šī laimīte man ir nokritusi, bet viņa nav..
Ziniet šodien man ir vienalga, jo tiešām gribu mājās, pirmie svētki, kuri izraisa tik lielas sāpes, es vairs nespēju... saka, ka nedrīkst šodien skumt, raudāt, bet es to daru, jo es nespēju ar savu mammu runāt bez asarām, es tik ļoti gribu iekrist sniegā un izveidot enģeli, kurš būs ar mani, kad man to vajadzēs..
es ļoti ilgojos pēc LV, bet es nezinu vai tagad plāni pa LV netiks atcelti...
priecīgus svētkus. :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru