Viss jau ir labi, man ir darbs un viss pārējais arī, ir ok. Bet iekšēji es salūstu kā piparkūka cilvēciņš, kad viņam nokož rociņu vai kājiņu, bet man trūkst. Es nezinu.Es zinu,ja man tagad teiktu : " brauc pēc iespējas ātrāk pie manis, es aizskrietu, pamestu visu un sāktu visu no jaunu, lai tik es atkal būtu laimīga. " Bet es nezinu vai šādus vārdus sadzirdēšu..
Es esmu salauzta un man patiesi sāp, ka es pat ar darbu netieku galā, lai asaras līst šodien pār maniem vaigiem, jo es savādāk nespēju. Es gribu, lai man paliktu vieglāk. Atkal Nella ir tik apjukusi, ka nezina, kas ir viņas laime,labi zina un kā vēl zina. Es sen jau šo laimi meklēju un es zinu,ka mana laime ir tik tālu no manis,ka man nav spēka pateikt, ka es spēšu šo mazo laiku izturēt zinot, ka kāda daļa no manas laimītes zūd, kas varbūt ir pati galvenākā..
Es negribēju, ka es atkal nonāku šādā stāvoklī, bet varbūt tas ir tikai normāli, ka es salūzu..varbūt.
Bet man ir tāda sajūta,ka es tikai atgūšos, kad būšu atkal mājās.
Atspulgā vairs nav smaida un prieka, bet tikai meitene ar drūmu skatienu, cik vienkārši.
Es ja varētu atteikties no visa - darītu! Šeit un Tagad.
Man nav sajūtas,ka es izturēšu, bet man jādara tas, kurš tad cits to darīs?Neviens.
Es vairs tā nevaru. Gribu prom un sākt visu pa jaunu , bet zinu,ka es pagaidām nevaru vēl nē. Tāpēc es ceru,ka man būs spēka izturēt vēl šo laiku, jo viss.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru