Bet varbūt būs te labāki sapņi nekā vecajā vietā. Sapņi pēdējā laikā tik sapņoju pa darbu vai Latviju.
Es tik ļoti gribu atpakaļ. Liekas, ka es drebu un trīcu no neziņas, kad pametīšu Ireland. Es jau nesaku, ka man te nepatīk, bet man vienkārši ir vajadzīga Latvija gan manai sirdij, gan manai dvēselei.Latvijā jā, nav tik labi, kā te, bet Latvijā ir viss, kas dara mani laimīgu, piepilda ar emocijām un silda iekšēji.
Man jau daudz nevajag tikai - 3 lietas. Smagi, bet tā ir. Es pat nesatraucos, ka netikšu labā amatā vai pelnīšu tikai minimālo, bet, ja es to darot būšu laimīga, es esmu gatava. Nav viegli teikt,ka šobrīd es netrīcu no šīm bailēm, ka roku sev bedri, jā. Bet es pati gribu krist viņā iekšā. Es negribu, ka pa manīm atbild, es gribu skriet un darīt, baidīties, bet, ja es būšu laimīgam - es zinu,ka tā nebūs kļūda..
Katra nākamā nodaļa ir jāmaina un es gribu mainīt savu dzīvi. Izplēst lapu no manas grāmatas un sākt zīmēt jauno lapu. Vai tas ir tik grūti saprast, ka es tikai gribu mīlestību, laimi, pilnveidot sevi ar sajūtām?
Jā, man būtu jādomā par nākotni, bet vai tad tāpēc es te neesmu.? Juktu prātā pa domām, ka es izniekoju savu dzīvi.? Man ir apnicis,ka mani nosoda, ka esmu laimes meklētāja, bet vai tad es tāda esmu.? Es pat šo laimi neesmu atradusi, ne šeit. Ziniet, ir grūti pēc gada kā būt mājās un tad visu pamest un atgriezties Šeit.
Es izbaudīju savu atvaļinājumu, viņš bija tik īss un garš, salds un rūgts. Es atceros tos brīžus, kad staigāju pa Vecrīgu un smaidīju, jo es jutos laimīga.. Kā es metos avantūrās un izbaudīju viņas, pārkāpu savu principus, kuri ir tikai 2 iemesla dēļ - dzīvoju šeit un .... bet bija skaisti, žēļ,ka tik ātri viņš beidzās.
Man nepatīk domāt, kā būtu ja būtu, bet ziniet, bez viņām jau nevar. Es jā, jūtos apmulsusi, bet es to labošu, varbūt šodien, parīt, bet es gribu tikai zināt vai atmiņas bija tikai atmiņas vai kaut kas, kā dēļ, būtu vērts domāt pār mājām.. Es jau skrietu šodien prom, dodiet tik manu ieplānotu summu, biļeti un es braucu prom.. Smieklīgi, bet es to darītu..Es vairs negribu šeit dzīvot, bet es tā nevaru. Man ir jādomā nopietni un es zinu,ka jāciešas vēl šis laiks, lai viss būtu tā kā es gribu.. Es gribu Latviju, sajusties aizsargāta un mīlēta. Šoreiz es domāšu par sevīm- savu laimi, dzīvi un kaut vai mana mamma teiktu,ka tā ir stulbi, es to darīšu.
Es gribu kalt savu laimi pati, nevis gaidīt, kad viņu kāds izkals...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru