Sajūtas diezgan riebīgas. Vakar man prasīja, kas ar mani ir? Es teicu nekas, vienkārši ir līdz tam brīdim, kad tu neko negribi, bet zini, ka savādāk tu nevari. Varbūt tādā kā dilemma vai vienkārši? Bail, ka pieņemsi nepareizo lēmumu, bet vai tad mēs paši neesam savas laimes kalēji? Es nezinu, kā, lai sapurinās un metas iekšā.
Darbs sākas šo nedēļ, bet man ir tā es skatos pa logu, gribētu redzēt sniegu un vienkārši nedomāt, ka neesmu Latvijā. Daudzi, kas man ir tuvi nesaprot, kā tas ir pamest to , ko tu mīli.
Es zinu,ka nenosodu cilvēkus, kas cenšas nopelnīt un dzīvo ārzemēs, bet mani nosoda daudzi.
Bet tad,kad es gribu atgriezties neļauj to darīt. Es negribu vairs justies depresīvi un degradēties līdz līmenim, kad puse no manis ir mirusi. Es gribu atkal veidot un radīt, DZĪVOT.
Mans atvaļinājums bija - kā amerikāņu kalniņš. Es gāju un darīju. Satiku daudzus pozitīvus cilvēkus, bet arī nē. Nesatiku tos,kurus tik ļoti gribēju redzēt, bet es satiku arī cilvēkus, kas mani pat pārveidoju mazliet..
Nezinu, bet manas domas tika mainītas. Naktis, kas tika pavadītas Rīgā bija skaistas. Pastaigas pa Vecrīgu dienā un naktī, kas mani tik ļoti aizrāva. Jā, man patika. Es pēc tādām naktīm ilgojos visu laiku.. Kāpēc? Tāpēc, ka es viņās es biju laimīga, labi pat ļoti laimīga, bet es avantūrā ielaidos un man patika. Bija skaisti, bet tas arī lika man kaut ko saprast.. Es NEZINU kā man tagad dzīvot, bet es ceru,ka man dos kādu ziņu un es braukšu atpakaļ, lai es būtu atkal es. Es gribētu teikt,ka tūlīt pēc nedēļas būšu LV, bet nē.
Tas tik ātri nenotiek..ja viss sanāks tad februārī vai martā, bet atkal, bet..varbūt tikai jūnijā. Vai vispār nē.?
Darbs sākas šo nedēļ, bet man ir tā es skatos pa logu, gribētu redzēt sniegu un vienkārši nedomāt, ka neesmu Latvijā. Daudzi, kas man ir tuvi nesaprot, kā tas ir pamest to , ko tu mīli.
Es zinu,ka nenosodu cilvēkus, kas cenšas nopelnīt un dzīvo ārzemēs, bet mani nosoda daudzi.
Bet tad,kad es gribu atgriezties neļauj to darīt. Es negribu vairs justies depresīvi un degradēties līdz līmenim, kad puse no manis ir mirusi. Es gribu atkal veidot un radīt, DZĪVOT.
Mans atvaļinājums bija - kā amerikāņu kalniņš. Es gāju un darīju. Satiku daudzus pozitīvus cilvēkus, bet arī nē. Nesatiku tos,kurus tik ļoti gribēju redzēt, bet es satiku arī cilvēkus, kas mani pat pārveidoju mazliet..
Nezinu, bet manas domas tika mainītas. Naktis, kas tika pavadītas Rīgā bija skaistas. Pastaigas pa Vecrīgu dienā un naktī, kas mani tik ļoti aizrāva. Jā, man patika. Es pēc tādām naktīm ilgojos visu laiku.. Kāpēc? Tāpēc, ka es viņās es biju laimīga, labi pat ļoti laimīga, bet es avantūrā ielaidos un man patika. Bija skaisti, bet tas arī lika man kaut ko saprast.. Es NEZINU kā man tagad dzīvot, bet es ceru,ka man dos kādu ziņu un es braukšu atpakaļ, lai es būtu atkal es. Es gribētu teikt,ka tūlīt pēc nedēļas būšu LV, bet nē.
Tas tik ātri nenotiek..ja viss sanāks tad februārī vai martā, bet atkal, bet..varbūt tikai jūnijā. Vai vispār nē.?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru