New Start.

Šodien ir pēdējā diena 2012. gadā, cik savādi, tas ir 2012. gads ir pagājis. Dīvaini iedomājoties, ka viņš ir pagājis ātri vai lēni, bet ir pagājis. Šo gadu es iesāku ar jaunām domām un jauniem sapņiem, bet pa šo gadu mazliet arī esmu piepildījusi. Dažreiz man liekas,ka šis gads grauž mani tāpat kā kurpes, kuras ir pa vienu izmēru pa mazu, bet tu viņas tik ļoti gribi, ka nespēj neievalkāt. Tāpat ir ar dzīvi - manu, mazliet spiež, bet ir tik skaisti. Īsumā šis gads ir bijis - WOW. Esmu daudz strādājusi un maz domājusi kā būs rītdien. Baudījusi Īrijas skaistumu un dzīvi. Ziniet,  pie dzīves te ātri pierod, bet dzīve šeit ir savādāka un tā nav man domāta. Esmu par šo domājusi ilgi un ilgi, bet gribot vai negribot - es atkal pieķeru sevis pie domas,ka es te neiederos. Es neesmu spītniece, bet varbūt pa šo gadu esmu tik ļoti bijusi, ka nezinu, kur jau rodas spītnieces uzvedība.  Gads, Interesants mana pirmā īstā alga, ouh , cik es biju laimīga saņemt savu pirmo algu.
Tas brīdis man būs atmiņā, jo Īrijas laiku es tik ātri neaizmirsīšu. Te man ir gājis raibi, sāpīgi un skumji, bet skaisti arī. Viss, kas ir noticis  - ir mani ļoti mainījis, es vairs neesmu tā meitene, kura nezina, ko grib un kā dzīvot nezina. Es nezinu, bet zinu,ka šoreiz es lemšu pati un mana sirds zina pareizo atbildi, ko viņa jau pieņēmusi, tik laiks ir jāsagaida, lai viņa varētu parādīt, ka grib tieši to. Te nu es esmu ... Es nezinu vai vēlos jums teikt,kā man ir gājis un, kas man ir piedzīvots, bet zinu,ka manas mājas ir Latvija.
Mazliet gribās paskatīties pāri plecam šim gadam, kas mani velk mazliet atpakaļ, lai atkal pārdomātu vai šis gads bija labāks par citiem. Vai ir bijis? Nezinu.
Nezinu vai jāsaka,ka ir bijis slikts gads, jo tāds jau nav bijis - ir bijis nogurdinošs, pārdomu pilns, bet jā, arī slikts un labs. Vienā vārdā - pat nevaru nosaukt. Visnotaļ interesants.  Dīvaini jāsaka, ka  es gaidu New Year, lai varētu viņu piepildīt ar manām trakajām idejām, kas man ir ļoti daudz prātā. Sapņiem un sāk īstenot savu lielāko sapni. Es gribu viņu sagaidīt ar skaistām emocijām, lai varētu ievēlēties kaut ko skaistu un patīkamu, lai sirdij būtu silti. Sāk jaunu sākumu visam un sākt dzīvot pa savam.
Es nezinu kā es dzīvošu pēc 2 mēnešiem, jo es nezinu kā dzīvot pēc nedēļas un vai tā būs pareizi kā dzīvošu, bet es to mēģināšu pati uzzināt. Ja kritīšu, tad ceļšos pati ar saviem spēkiem. Es zinu,ka nekritīšu,jo es šoreiz esmu tā šo lēmumu izkodusi , domājusi, kodusi pirkstos un lūpā, ka nezinu vai tik ne pa stipru..
Es ļoti vēlētos, lai mana sirds pateiktu,ka es esmu izvēlējusies pareizi, bet viņa šo atzinu tik spēs dot, kad pienāks 2014. gads, bet šodien es pavadīšu pasakot pēdējos vārdus šim gadam.
2012. gads varēja būt labāks, bet viņš bija skaists ar to, ka rudens pēdējās dienas, lika man saprast, ko nozīmē atkal būt pašai nevis sprīdītim. Es esmu cilvēks, kurš grib ķert visas pasaules pozitīvismu un viņā mosties katru dienu un ēst kā cukurmaizi. Skriet pa pasauli, jo es gribu ķert šo visu, kas man katru brīdi izzūd aiz apvāršņa. Baudīt riebīgo ziemu,kas mūs saldē, bet sasilda un ja tu esi tāda cilvēka sabiedrībā, kas tev liek justies neaprakstāmi labi - tad tu zini,ka esi pareizajā vietā un laikā. Pikoties un taisīt sniegavīrus, lekt sniega kupenās un ķert sniegpārslas, kas krīt un tevi rotā, kā maza zvaigznīte. Gribu lekt pa peļķēm kā bērnībā. Gribu redzēt kā zāles paliek zaļāka un iesilda pavasaris. Pavasaris atnāk un mana dzimšanas dienu - nolemts svinēt Latvijā, nezinu kā, bet pietiks man ar pasataigu gar jūru, šampi un šampi un mīļākajiem cilvēkiem manā dzīvē vai... Skaisti, lūk mana trakās idejas pa pavasari ir klāt. Iedomājoties, manus trakos plānus pa vasaru, es varu tikai saldi smaidīt, jo es zinu,ka gribu mesties visāāāā, ko man piedāvās vaasara!!!!
Tik maz es gribu šogad sev novēlēt - mīlestību, laimi un veselību, ģimenei/draugiem skaistāku dzīvi.
Tik maz kā vēl nekad, es gribu atkal teikt,ka esmu cerības pilna, lai teiktu,ka next year būs manas dzīvesvieta maiņa un sākums - jauns sākums, kas uzrakstīts uz baltas lapas.
Ir skaisti, bet galvenais ir šo visu katru dienu sev atgādināt, lai nebeigtu cīnīties pa to, ko tik ļoti vēlos. I love you . Šim gadam saku, treknu - lielu punktu- viss ir bijis izdzīvots, bet es gribu vēl un vēl, tāpēc es nākamo gadu ķeršu ar pirmo dienu līdz pēdējai un nelaidīšu vaļā, lai arī, kur tu būtu...Nāc,Nāc es tevi gaidu. ;*

&73

Šodien ir mana pēdējā brīvdiena. Rītdien sāku atkal strādāt līdz 2. 01.:)
Laiks jā, neiet ātrāk nekā es gribētu, bet iet lēnām uz priekšu stundas un minūtes.
Vakar bija patīkama diena jeb beidzot pieliku visam punktu.
Esmu laimīga, jo viss ir pateikt un izdarīts, lēmums pieņemts.
Nav viss kārtībā, bet ne manos spēkos izlemt, kas notiks tālāk.
No šodienas es dzīvošu tikai sev - sen bija laiks, bet sirds saka vienu un prāts otru.
Man ir pa daudz viss un es gribu dzīvot kā es gribu.
Ir labi, teikt, ka esi pateikusi visu, ja ne visu tad to, ko no sirds esi domājusi..
Latvija gaidi mani, es drīz būšu.

&72

Šodien ir otrie Ziemassvētki, bet es šodien jūtos kā parastā dienā. Biju no rīta pa veikaliem, ak šausmas, ko īru cilvēki dara? Viņi tik grib tērēties un viss! Traki šie cilvēki, bet es arī biju viena no viņiem. Gāju un atradu sev labu /dūņu/pīļu spalvu jaku jeb mētelīti ziemai Latvijā. Šeit grasos rīt nopirkt ādas jaku, jo tiešām ir lēti.
Saucās gatavojos ziemai un Latvijas pavasarim. :) Man draudzene šodien saka, ja tev nebūs, kur dzīvot nāc dzīvot pie manis- man ir marinēti gurķīši un alus, liķieris - ziniet, es saldi smējos. Vēl trakāki smiekli man nav bijuši, jo tiešām biju laimīga. Likās viss - labi. Tagad skatos uz stulbo kļūdu un jūtos tā - apmulsusi un skumja. Es nezinu, ko tagad darīt. Godīgi teikšu,ka nezinu, bet centīšos to kļūdu labot.
Mazliet nezinu kā rīkoties, bet domāju arī par to, ka aizmirst to visu un tam pielikt punktu...
Šodien es sapratu,ka gribu uz Latviju ne jau kādu citu dēļ, bet sevis dēļ, man vajag manai būtībai, sirdij, dvēselei un sapņiem, nākotnei.! (:

&71

Tagad būtu jāguļ, bet, ko es daru? Sēžu dīvānā un skatos uz eglīti, klausos "Tumsu" un jūtos nezinu- skumja, sagrauta un ievainota...vai vienkārši gribu mājās, pie mammas un puikas, bet es tikšu galā..
Es iešu un darīšu. Pierādīšu,ka šo mazo neveiklo posmu, es pārdzīvošu ar tiek lielu degsmi,ka es nezināšu, kur viņu likt.. Es sevi zinu, man ir grūti, jo likās, ka šī laimīte man ir nokritusi, bet viņa nav..
Ziniet šodien man ir vienalga, jo tiešām gribu mājās, pirmie svētki, kuri izraisa tik lielas sāpes, es vairs nespēju... saka, ka nedrīkst šodien skumt, raudāt, bet es to daru, jo es nespēju ar savu mammu runāt bez asarām, es tik ļoti gribu iekrist sniegā un izveidot enģeli, kurš būs ar mani, kad man to vajadzēs..
es ļoti ilgojos pēc LV, bet es nezinu vai tagad plāni pa LV netiks atcelti...
priecīgus svētkus. :)

&70

Šodien būtu jābūt pasaules galam? Vai būs.? Ziniet,manis pēc, lai ir!Ticēt un neticēt mums jālemj un jādomā vai vajag. Es zinu, kam ticu un neticu. Ticu varbūt liktenim, bet pēdējā laikā šis liktenis ar mani tā pamatīgi spēlējās, nezinu, bet varbūt es neticu! Varbūt jātic Tev vairāk un tad Tu beigsi ar mani spēlēties, bet es atkal nonāku pie šī mana "mīļākā" vārda es - Nezinu! Šodien man gribās pateikt - man ir vienalga. Smagākais lēmums man ir priekšā un es nezinu, ko darīt. Izvēle man ir dota, bet katrā no izvēlēs variantiem man ir mīnusi un plusi. Vakar cerēju vismaz vienu no variantiem izrunāt un sakārtot, bet saņēmu pretī neko. Bet varbūt tā ir atbilde uz maniem jautājumiem. Es esmu sākusi domāt, kā man rīkoties, bet atkal un atkal nonāku pie šiem vārdiem, ka esmu apmulsusi. Dažu brīdi likās,ka esmu tādā kā murgā, bet tad skatoties te viss ir kā ir, bet kā labāk man un, kur veidot nākotnes plānus.? Šodien man trūkst cilvēka, kas izlēma aiziet no manas dzīves, jo viņam tā likās pareizāk, ka tā viņam nesāpēs, bet man sāp, ka tevis vairs nav. Man tevi tik ļoti šodien vajag un, lai arī ko tu darītu, Tu vienmēr būsi man ļoti tuvs un es nezinu vai sev piedošu,ka tu esi prom no manas dzīves..Bet šoreiz savādāk nevar jau būt, jo sirdij es nevaru pavēlēt - Piedod, bet es ceru,ka tu atgriezīsies manā dzīvē kaut vai mazliet... Šodien tas mani gremdē, bet varbūt mani gremdēt Ireland.? Šodien es gribētu teikt, ka es zinu, kā man jārīkojas, bet varbūt es zinu, tikai man bail..
Es Jūtos kā kristu un nemācētu piezemēties, jā.
Es ceru,ka šogad jeb 10 dienu laikā sapratīšu kā man rīkoties, ja nē. Es laikam izvēlēšos mesties jaunā avantūrā un sākt dzīve savādāk, bet tā nebūs LV.
Grūta izvēle :
1.LV - mājas, draugi, sapņi un sajūtas,kas mani padarīja laimīgu jeb mana būtība, varbūt arī mīlestība.
2. Cita valsts, zeme- jauni piedzīvojumi, jaunas dvesmas, cilvēki, valoda un darbs labāks, smagāks, bet labāks, emocijas, bet atkal ne draugu tuvums, ģimene un mīlestība paliek LV, ziniet.
Ja es sajukšu prātā nepārprotiet, bet es vienkārši nezinukā rīkoties...Strupceļš un Domu smagnējums mani šodien mocīs jeb šīs 10 dienas jeb lēmums ir jāpieņem un es nezinu kā un no tā izvairīties es nevarēšu..

&69

Šodiena ir kā maza zvaigznīte pie debesīm, kas mirdz. Man šogad gribētos palaist šo zvaigznīti tik tālu, lai pieskaras otrai zvaigznītei un nočukst :" Es vēlos tikai, lai mana vēlēšanās piepildās, neko vairāk vai mazāk, bet tikai to, lai tas, ko es tik ļoti ceru - izrādītos taisnība." Varbūt viņa sadzirdēs un teiks :" Labi!", bet varbūt neko neteiks un tikai ievilks elpu un sāks spīdēt un krist.. Es gribētu, lai man pieder kāda no zvaigznītēm, lai es spīdētu un, kad skatos zvaigznēs - spētu atrast sevi.. Šo mazo apliecinājumu, ka tā ir mana zvaigznīte..
Fucking Perfect, but i'm not!! Es neesmu perfekta, kļūdos daudz un katru dienu, bet es ceru,ka mana vēlēšanās uz šiem svētkiem, jauno gadu - piepildīsies! Atkal mani nomoka sapņi un jaunas domas...Es esmu tik sarežģīta jeb nobijusies no tā,ko tūlīt teikšu. Šodien to sapratu un katru brīdi paskatoties uz savām bildēm - jā, essmu izveidojusies par tiešām tādu meiteni/sievieti, kas zina ko grib.. Es zinu, ka negribu sev blakām puisi, kam ballītes būtu pirmajā vietā. Man vairāk interesē vai šis  puisis spētu raidīt manī šīs emocijas,kas liks man darīt un neliks mani rāmjos,aizmirst domas par meklēšanu, varbūt tikai mazliet mani savaldot vai piebremzējot, jo jūtu,ka man atkal ir galvā manas trakās domas. Puisim,kas varētu mani savaldīt laikam jau vajadzētu būt - atbildīgākam, spēju mani izvilkt no gultas un likt darīt ko traku, mesties ar mani trakajās idejas, vienkāršam, koptam, vīrisķīgam, tādam, kas zina naglu un āmuru, smaidīgam, kas ar savu smaidu spētu iedot pozitīvismu man... Uzticīgam, lai lielākajā ballītē atcerētos, ka viņam ir meitene. Pozitīvu un aktīvu, bet arī tādam, kas noziedotu kādu weekend slinkošanai jeb vārtīšanos pa gultu.. Skaisti, ne, laikam jau mans noraksturoju kādu, kas ir sapņu princis, bet , ja tāds ir nokrīti, bet ja esi jau nokritis, saki, ka lūk es esmu tavs princis., kas liktu man pieņemt lēmumu - skriet pie tevis.. Esmu sākusi domāt par mīlestību. Jā, es vairs nezinu, ko nozīmē atkal būt MĪLĒTA. Gads pārtraukums bija noderīgs, jo esmu tikusi vaļā no domām par to,kas bija, bet jā, esmu gatava atkal vērties kā zieds un ziedēēt!
Atvaļinājumā satiku puisi, kas lika man sajusties labi, lika nedomāt par to,kas notiek apkārt un tiešām baudīju laiku ar viņu. Puisis bija tiešām ļoti jauks, patīkams, pozitīvs,atbildīgs, simpātisks un jā, smaidīgs, bet tik savādāks nekā ar kādiem esmu bijusi kopā. Savādāks ar to,pirmajā brīdī nodomāju, ka būs traki, bet labi...,viņam nebija neviens pīrsings vai tetovējums, atbildīgāks savā ziņā,zināju, ko grib, es nezinu kāpēc, bet ar viņu man bija sajūta,ka varu mesties visāā un nedomāt - jutos kā karuselī, bet droši, pasargāti. Ar viņu nemeklēju iespēju, ka nēē - man vajag kādu labāku. Galvenais laikam, ka nenosodīja, ka izvēlējos ārzemes. Viņš bija viņš, neuzspīlēts un mācēja mani nelikt rāmjos... Tie divi vakari,kura tika pavadīti kopā bija wow un  lika padomāt, vai tāds puisis kā viņš ir nokritis laikā vai nelaikā. Es jā, zinu, ka šo puisis gribētu vēl satikt, jo ar viņu es jutos kā es. Bija labi justies labi pat vienkārši skaisti, nedomājot vai daru pareizi vai nēe, bet vienkārši baudot mirkli.. bet visam jau ir savs , BET. Šoreiz es atzīšos, es gribētu teikt, ka  viņš ir nokritis laikā, tikai esmu nevietā, bet arī šobrīd - es nezinu.. Jāsaka, ka es šobrīd nezinu, kas tas bija,kas bija atvaļinājumā. varbūt tā arī tam jāpaliek, kā 2012. gada skaistām atmiņām, jo nepamet man tā sajūta, ka atgrūž, es nezinu vai ir labi,ka šovakar par šo puisi domāju, jo varbūt tas viss bija kā burbulis..,kas ir jau gaisā. Nezinu, bet kāds man teica , ja laime nāk - neskrien prom.  Šoreiz es izvēlos stāvēt un gaidīt vai laime atnāks līdz manīm vai nēe.

&68

Šodien pārkārtoju savu istabu- gulta citā vietā, jaunas elpas un iedvesmas priekšā  to gan nezinu.
Bet varbūt būs te labāki sapņi  nekā vecajā vietā. Sapņi pēdējā laikā tik sapņoju pa darbu vai Latviju.
Es tik ļoti gribu atpakaļ. Liekas, ka es drebu un trīcu no neziņas, kad pametīšu Ireland. Es jau nesaku, ka man te nepatīk, bet man vienkārši ir vajadzīga Latvija gan manai sirdij, gan manai dvēselei.
Latvijā jā, nav tik labi, kā te, bet Latvijā ir viss, kas dara mani laimīgu, piepilda ar emocijām un silda iekšēji.
Man jau daudz nevajag tikai - 3 lietas. Smagi, bet tā ir. Es pat nesatraucos, ka netikšu labā amatā vai pelnīšu tikai minimālo, bet, ja es to darot būšu laimīga, es esmu gatava. Nav viegli teikt,ka šobrīd es netrīcu no šīm bailēm, ka roku sev bedri, jā. Bet es pati gribu krist viņā iekšā. Es negribu, ka pa manīm atbild, es gribu skriet un darīt, baidīties, bet, ja es būšu laimīgam - es zinu,ka tā nebūs kļūda..
Katra nākamā nodaļa ir jāmaina un es gribu mainīt savu dzīvi. Izplēst lapu no manas grāmatas un sākt zīmēt jauno lapu. Vai tas ir tik grūti saprast, ka es tikai gribu mīlestību, laimi, pilnveidot sevi ar sajūtām?
Jā, man būtu jādomā par nākotni, bet vai tad tāpēc es te neesmu.? Juktu prātā pa domām, ka es izniekoju savu dzīvi.? Man ir apnicis,ka mani nosoda, ka esmu laimes meklētāja, bet vai tad es tāda esmu.? Es pat šo laimi neesmu atradusi, ne šeit. Ziniet, ir grūti pēc gada kā būt mājās un tad visu pamest un atgriezties Šeit.
Es izbaudīju savu atvaļinājumu, viņš bija tik īss un garš, salds un rūgts. Es atceros tos brīžus, kad staigāju pa Vecrīgu un smaidīju, jo es jutos laimīga.. Kā es metos avantūrās un izbaudīju viņas, pārkāpu savu principus, kuri ir tikai 2 iemesla dēļ - dzīvoju šeit un .... bet bija skaisti, žēļ,ka tik ātri viņš beidzās.
Man nepatīk domāt, kā būtu ja būtu, bet ziniet, bez viņām jau nevar. Es jā, jūtos apmulsusi, bet es to labošu, varbūt šodien, parīt, bet es gribu tikai zināt vai atmiņas bija tikai atmiņas vai kaut kas, kā dēļ, būtu vērts domāt pār mājām.. Es jau skrietu šodien prom, dodiet tik manu ieplānotu summu, biļeti un es braucu prom.. Smieklīgi, bet es to darītu..Es vairs negribu šeit dzīvot, bet es tā nevaru. Man ir jādomā nopietni un es zinu,ka  jāciešas vēl šis laiks, lai viss būtu tā kā es gribu.. Es gribu Latviju, sajusties aizsargāta un mīlēta. Šoreiz  es domāšu par sevīm- savu laimi, dzīvi un kaut vai mana mamma teiktu,ka tā ir stulbi, es to darīšu.
Es gribu kalt savu laimi pati, nevis gaidīt, kad viņu kāds izkals...

&66

Šodien skan mana mīļākā grupa, man ir karsta kafija un es jūtos labi.  Protams, ne jau tik labi, lai teiktu esmu laimīga, bet ir sajūtas labākas nekā aizvakar vai vakar..

&65

Šodien es sapratu, ka es nezinu, ko darīt tālāk.
Viss jau ir labi, man ir darbs un viss pārējais arī, ir ok. Bet iekšēji es salūstu  kā piparkūka cilvēciņš, kad viņam nokož rociņu vai kājiņu, bet man trūkst. Es nezinu.
Es zinu,ja man tagad teiktu : " brauc pēc iespējas ātrāk pie manis, es aizskrietu, pamestu visu un sāktu visu no jaunu, lai tik es atkal būtu laimīga. " Bet es nezinu vai šādus vārdus sadzirdēšu..
Es esmu salauzta un man patiesi sāp, ka es pat ar darbu netieku galā, lai asaras līst šodien pār maniem vaigiem, jo es savādāk nespēju. Es gribu, lai man paliktu vieglāk. Atkal Nella ir tik apjukusi, ka nezina, kas ir viņas laime,labi zina un kā vēl zina. Es sen jau šo laimi meklēju un    es zinu,ka mana laime ir tik tālu no manis,ka man nav spēka pateikt, ka es spēšu šo mazo laiku izturēt zinot, ka kāda daļa no manas laimītes zūd, kas varbūt ir pati galvenākā..
Es negribēju, ka es atkal nonāku šādā stāvoklī, bet varbūt tas ir tikai normāli, ka es salūzu..varbūt.
Bet man ir tāda sajūta,ka es tikai atgūšos, kad būšu atkal mājās.
Atspulgā vairs nav smaida un prieka, bet tikai meitene ar drūmu skatienu, cik vienkārši.
Es ja varētu atteikties no visa - darītu! Šeit un Tagad.
Man nav sajūtas,ka es izturēšu, bet man jādara tas, kurš tad cits to darīs?
Neviens.

Es vairs tā nevaru. Gribu prom un sākt visu pa jaunu , bet zinu,ka es pagaidām nevaru vēl nē. Tāpēc es ceru,ka man būs spēka izturēt vēl šo laiku, jo viss.

Šodien es gribu kaut ko stiprāku, es tā parasti nedaru, bet šodienas sajūtas mani nomocīs tik ļoti, ka vairs nespēju domāt un just. Varbūt man pazust uz kādu laiku no visiem...

&64

3. decembris ir pagājušas 3 dienas kopš esmu atpakaļ no ceļojuma uz Latviju..

Sajūtas diezgan riebīgas. Vakar man prasīja, kas ar mani ir? Es teicu nekas, vienkārši ir līdz tam brīdim, kad tu neko negribi, bet zini, ka savādāk tu nevari. Varbūt tādā kā dilemma vai vienkārši? Bail, ka pieņemsi nepareizo lēmumu, bet vai tad mēs paši neesam savas laimes kalēji? Es nezinu, kā, lai sapurinās un metas iekšā.
Darbs sākas šo nedēļ, bet man ir tā es skatos pa logu, gribētu redzēt sniegu un vienkārši nedomāt, ka neesmu Latvijā. Daudzi, kas man ir tuvi nesaprot, kā tas ir pamest to , ko tu mīli.
Es zinu,ka nenosodu cilvēkus, kas cenšas nopelnīt un dzīvo ārzemēs, bet mani nosoda daudzi.
Bet tad,kad es gribu atgriezties neļauj to darīt. Es negribu vairs justies depresīvi un degradēties līdz līmenim, kad puse no manis ir mirusi. Es gribu atkal veidot un radīt, DZĪVOT.
Mans atvaļinājums bija - kā amerikāņu kalniņš. Es gāju un darīju. Satiku daudzus pozitīvus cilvēkus, bet arī nē. Nesatiku tos,kurus tik ļoti gribēju redzēt, bet es satiku arī cilvēkus, kas mani pat pārveidoju mazliet..
Nezinu, bet manas domas tika mainītas. Naktis, kas tika pavadītas Rīgā bija skaistas. Pastaigas pa Vecrīgu dienā un naktī, kas mani tik ļoti aizrāva. Jā, man patika. Es pēc tādām naktīm ilgojos visu laiku.. Kāpēc? Tāpēc, ka es viņās es biju laimīga, labi pat ļoti laimīga, bet es avantūrā ielaidos un man patika. Bija skaisti, bet tas arī lika man kaut ko saprast.. Es NEZINU kā man tagad dzīvot, bet es ceru,ka man dos kādu ziņu un es braukšu atpakaļ, lai es būtu atkal es. Es gribētu teikt,ka tūlīt pēc nedēļas būšu LV, bet nē.
Tas tik ātri nenotiek..ja viss sanāks tad februārī vai martā, bet atkal, bet..varbūt tikai jūnijā. Vai vispār nē.?