&55

Ak. Ko, lai jaunu saka, kā everything is so stressful that i don't now what to do next..
Dzīve iet un laiks iet.
Dzīvoju, labi, dzīvoju.
Nav ne vainas ne saulītei šeit, ne vējam, ne lietum, bet nav sniega. Šeit jau viņa nekad nav.. Rakstību zūd un sirds zūd siltums un sākas degridēcijas līmenis. Es jūtos kā no jauna piedzimusi, bet tad, uznāk šī doma, kāpēc?
Dusmas un, ja es gribu dusmoties, kas mani aptur. Vienmēr kāds domā,ka tas viņa dēļ un sāk uzdod šo jautājumu virkni, bet, ja es vienkārši gribu izdusmoties. Es to daru.
Es lasu un daru, bet vai sajūtu mīlestību pret šo visu. Es dažreiz domāju,ka ir vieglāk nerakstīt un nedomāt, bet es  nevaru. Ir tādi cilvēki,kas neraksta un nelasa. Daži saprot,ka lasīt ir interesanti un aizrauj Tevi. Jā, es mīlu lasīt!
Rakstīt, es mīlu, bet savam priekam, lai varētu to sajust, ka es to daru ar sirdi un dvēseli.
Šeit dzīvojot es domāju daudz par visādām lietām un teikšu,ka te nav slikti.
Dzīve,ja kādreiz es tev lūgšu padomu - atbildi at zīmi,ka viss ir labi un būs labi.
Zīmes, ak. Mēs cilvēki ticām zīmēm? ES, nē, neticu nemaz kā tad! Atkal meli.
Es zinu kāpēc es gribu un ceru uz to, ka kādreiz izstudēšu to profesiju, kuru mīlu, jo ir ļoti loģisks izskaidrojums.
Es negribu būt parasta.
Es gribu būt Es.
Es gribu radīt.