Māksla neder iztikas pelnīšanai. Tā ir tikai ļoti cilvēcīgs veids, kā darīt dzīvi panesamāku. Pievēršanās jebkādai mākslai, vienalga, cik augstā vai zemā līmenī, ļauj jūsu dvēselei augt uz debesīm. Dziediet dušā. Dejojiet radio pavadījumā. Stāstiet stāstus. Uzrakstiet draugam dzejoli, kaut vai vāju dzejoli. Tomēr dariet to, cik vien labi spējat. Jūs gūsiet milzu gandarījumu. Jūs būsiet kaut ko radījuši. GRIBĒTOS ticēt, ka tā ir, bet vai ir to tik spēju sirds dziļumos lemt un domāt par dzīves veidu un šo mazo sajūtu, ko sauc par nožēlu un dusmām par domām par,ko citu. Es mīlu mākslu, jo, kurš viņu nemīl. Visi mīl, kādu gabaliņu no mākslas baudījuma. Dead Memories in my heart. IR? Nezinu, atkal atbilde nezinu dara savu,bet sirds arī dara savu. Mums ir grūti pieņemt to,ka mēdzam kļūdīties,bet tā ir. Cilvēks kļūdās un mēs esam šie pamestie radījumi,ko sauc par Cilvēku. Cilvēks, kam ir sirds, bet, vai ir Dvēsele? Kas ir skaistāk domāt par mākslas radīšanu jeb salocīt papīru un uzlikt uz galda un pateikt šī ir mana māksla. Māksla tu dzīvo ar mums radībām, bet nedzīvo savu dzīvi vai tomēr dzīvo? Ar sirds plosošu dzīves stāstu.? Nē, tu esi tikai daļa no mūsu ēras, kas paies un tu nebūsi vairs māksla, kas bija 60-gados. Māksla pilnveido cilvēkus tagad un vēlāk un vienmēr. Māksla jaucas ar mūsu emocijām, bet nejaucās par mūsu sirds plosošām domām. Varat jau prasīt, kas ir māksla man vai jums, bet bez mākslas un šī mākslas pārsvara pasaulē izmirtu visi radošie gariņi un paliktu tikai cilvēki ar ļaunumu un egoistisku sajūtām uz dzīves atlikušo gaitu. Domas šaudās pa galvu tāpat kā māksla.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru