Maza meitenīte iegāja savā guļamistabā un izvilka no savas paslēptuves skapja dziļumos stikla burciņu. Viņa no tās izvilka sīknaudu un ļoti rūpīgi to saskaitīja. Trīs reizes, lai būtu pilnīgi pārliecināta par to, ka ir saskaitījusi pareizi. Šeit nebija iespēju kļūdīties.
Uzmanīgi ielikusi monētas atpakaļ burciņā un aizskrūvēdama to, viņa izlavījās pa mājas durvīm un viena pati veica 6 kvartālu garo ceļu uz Rexall aptieku ar lielā un sarkanā Indiāņu Šerifa zīmi virs durvīm.
Meitenīte pacietīgi gaidīja, kamēr aptiekārs viņai pievērsīs uzmanību, bet tieši tobrīd vīrietis bija ļoti aizņemts. Tesa mīņājās uz vietas, lai radītu kaitinošu troksni. Nekā. Viņa iztīrīja savu rīkli ar vispretīgāko skaņu, kādu prata radīt. Tas neko nedeva. Tad viņa paņēma 25 centu monētu no burciņas un sāka to sist pret stikla trauciņu. Tas nostrādāja!
„Un ko tu gribi?”, aptiekārs jautāja nokaitinātā balsī. „Es runāju ar savu brāli no Čikāgas, kuru es neesmu saticis mūžību”, viņš turpināja, nemaz nesagaidot atbildi uz paša uzdoto jautājumu.
„Nu, es gribu ar jums parunāt par manu brāli”, teica Tesa tajā pašā nokaitinātajā tonī. „Viņš ir ļoti, ļoti slims. Un es gribētu nopirkt brīnumu.”
„Kā, lūdzu?”, izbrīnīti jautāja aptiekārs.
„Viņa vārds ir Andrejs un viņam ir kaut kas slikts, kas aug galvā. Mans tētis saka, ka tikai brīnums spēj viņu glābt. Tāpēc es gribu zināt- cik maksā brīnums?”
„Mēs šeit nepārdodam brīnumus, meitenīt. Man ir žēl, bet es nekādi nespēju Tev palīdzēt.” aptiekārs teica, drusku nopūšoties.
„Paklau, man ir nauda, ko samaksāt. Ja ar to nepietiks, es sameklēšu pārējo. Lūdzu, tikai pasakiet, cik brīnums maksā.”
Aptiekāra brālis bija labi ģērbies vīrietis. Viņš notupās pie meitenītes un jautāja- „Kādu brīnumu tavam brālim vajag?”
„Es nezinu,” Tesa atbildēja, asarām lēni raušoties acīs. „Es tikai zinu, ka viņš ir ļoti slims un mamma saka, ka ir vajadzīga operācija. Bet mans tētis nevar par to samaksāt, tāpēc es gribēju lietot savu naudu.”
„Cik daudz naudas tev ir?” jautāja vīrietis no Čikāgas.
„Dolārs un 11 centi” Tesa atbildēja tik tikko dzirdami. ”Tā ir visa nauda, kas man ir, bet es varu dabūt vēl, ja tas ir nepieciešams.”
„Kas par sagadīšanos!” vīrietis smaidīja. „Dolārs un 11 centi- tieši tik maksā brīnumi maziem brālīšiem.”
Viņš paņēma viņas naudu vienā rokā un otrā satvēra viņas dūraini. „Aizved mani uz savām mājām. Es gribu redzēt tavu brālīti un satikt tavus vecākus. Apskatīsimies, vai man ir brīnums, kurš tev ir nepieciešams.”
Labi ģērbtais vīrs bija Karltons Armstrongs, ķirurgs, kurš bija specializējies neiroķirurģijā. Operācija tika veikta bez maksas un jau pēc neilga laika Andrejs bija atgriezies mājās un jutās ļoti labi.
Mamma un tētis laimīgi stāstīja par notikumu ķēdi, pateicoties kurai, viss atkal ir kārtībā. „Tā operācija” Tesas mamma čukstēja, ”bija īsts brīnums. Es prātoju, cik tā varētu izmaksāt?”
Tesa smaidīja. Viņa zināja, ka šis brīnums maksāja tieši vienu dolāru un vienpadsmit centus. Un vēl maza bērna ticība.
"To those who have given up on love I say, trust life a little bit."
And I just don't think that this only affects love.
šodien nezinu ar ko sākt. Zinu, ka jaunumi dara savu -protams, mani ar skar, bet labi. Pēc 7. mēnešiem būs atkal manā mājā dzīvība, ko rada mazs bērns. Jā, manam brālim būs vel viens mazulītis. Kādas sajūtas? Man nav prieka. Žēl,ka nav prieka, bet man nav prieks. Klausos mūziku, kuru nekad neklausos, jo tā ir meksikāņu mūzika, bet jā. Pēdējā laikā es esmu apmulsusi uz dzīvi. Tā to varētu nosaukt. Es nezinu, ko vēlos, ko gribu, bet, ko tad varētu gribēt. Neko. Atkal mani moka kaut kas, bet, kas.?
Zvērs būs šo nedēļ, bet man pat tā nav, ka gribētu. Jā, man ir tā sajūta, ka būtu feini, bet arī ne šī sajūta, ka obligāti jābūt. Jā, Pēdējā laikā es esmu savāda. Varbūt šī doma par to,ka braukšu iespējams prom mani padara par tādu. Es nezinu kāpēc, bet pati nevēlos ar kādu īpaši ko sadarīt. Jā, tā tas ir. Gribētos, protams, tik uz Valmieru vai uz Tukumu, bet, kāda jēga.? Es cienu sevi un citus - nav ko uzbāzties, dzīvot savu dzīvi vajag.
