Es sēžu istabā pie loga uz šī noskrandušā dīvānu. Es jūtu karsto temperatūru ārā, kā arī dzirdu kā suņi rej, bērnu čalošanu. Es skatos uz šo ceļu,kas ved līdz manai mājai un tavām mājām. Atminos kā tu man nosacīji līdz rītdienai, kur ir šī rītdiena. Rokās turu tavu noskrandušo lācēnu. Es gribu viņu mest ārā pa logu, bet mani attur iemesls. Es neteikšu, ka tevi mīlu vai to, ka tu man simpatizē. Es neko neteikšu. Es klusēšu tagad un vēlāk, jo varbūt man ir bail. Es zinu, ka tu baidījies, bet, bet...
Atkal es sēžu uz šī dīvāna un domāju ne par tevi, bet par sevi. Es maldos runās un vārdos. Es Nezinu.
Varbūt esmu šī mazā lidmašīnīte, kura lido?
Mani, kāds pamodina tā bija maza bērna balss ar vārdiem :"es gribu konču". Es pieceļos un iedodu šo vienkāršo konču. Atkal aizveru acis un jūtu zemeņu smaržu, saulrietu. Jā, es atkal sapņoju, bet es pamodos, jo jūtos tik savādi, ka atkal domāju par šo sviestaino mirkli un dzīvi ironiju vai likteni. Liktenis, ka es iedomājos par tevi tajā mirklī, kad sāka saule rietēt. Es cenšos paņemt grāmatu un viņu lasīt, bet acis tikt tver burtus - "E", "I","T". Nometu šo grāmatu pie visām pārejām. Skatos ārā pa logu, bet saules vairs nav. Ir tik debesis ar sarkanīgu nokrāsu...
Dzirdu kā bērni smejas. Šie smiekli liek vilināt mani uz skarbu smaidu.
Smiekli ar šo patīkamo nokrāsu..
Viss es padodos. Es nesapņošu vairs, bet domas klīst prom no manis. Domas.
Karuselis vai vienkārši lidmašīnīte. Es nezinu, bet es smejos..
Viss. Karuseli beidz! Negribu Tevi. Jā, es nemāku pateikt nē domām, bet ne atmiņām mācos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru