Šodien drausmīgi jūtos. Izskaidrojams netiek meklēts,jo ir lietas, kurās iedziļinātu ies nav jēgas, jo jā, ar apziņu, ka ir slikti pietiek. Tev un man. Jā, šodien gribas pat aizbēgt no visa - es vienkārši atsakos no visa. Es negribu sajusties tā, bet šodien nejūtu neko kā tik mokošu sāpju virkni ne fiziskas, bet emocionālas. Es māku samierināties ar to, ka zaudēju, bet vai šodien spēju pateikt - viss ir labi. Atbilde ir nē. Ir tik smeldzīgi apzināties, ka mana dzīve ir izlemta bez manis. Zaudējums un atkal zaudējums. Ar kājam pa priekšu es tik eju. Varbūt es eju pa straumei, bet mana un mūsējā ir tik tāda, kādu mēs dzīvojam.. Nedaudz grauž šī apziņa, ka viss ir tā...
ŠODIEN. Nekas nav un nebūs.
Atkal paveras durvis un čīkst, jo tas tikai bija murgs, bet vai tomēr nē.?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru