&78

Tā šodiena ir tik nogurdinoša, tik ļoti nepiesātināta ar visiem dzīves sīkumiem, bet varbūt tie ir dzīves svarīgākie sīkumi? Viens saka, ka tie ir sīkumi, bet varbūt man tie ir ne sīkumi, bet kaut kas tuvs un sāpošā tēma. Saka, ka dzīvē viss izdodas it viss, bet es to dažreiz neizjūtu. Dzīve vienkārši ir pārāk sarežģīta, lai es to ņemtu pa pilnu. Sēžot savā gultā ietinusies mīkstā, pūkainā, baltā halātā  - es domāju pa pavasari, taureņiem, kas mostās pēc ziemas. Rīts ir tik tālu vēl, bet es gribu domāt par pavasari, kas pienāks ātrāk nekā es gribētu. Uzplaukstot manā sirdī kā dzeltenas narcises. Narcises liekas,ka ir manas mīļākās puķes. Jā, man patīk visāda veida, bet narcises ir tās, kuras ir manas bērnības puķes. Manai mammai dārzā viņas bija tik daudz, ka es vienmēr saplūcu viņas klēpi un gāju dāvināt mammai. Atceros, ka mamma smaidīja, jo es biju maza meitenīte, kas gribēja tik mammu apskaut un pateikt vārdus :"Bučas, i LOVE you mom". bet bija skaists tas laiks, kad es biju maza peciņa. Kādreiz likās tā - mamma ir mamma, bet, kad pārvācos dzīvot te visas manas domas ir mainījušās. Jā, varbūt tas, ka es savu atvaļinājumu pavadīju ar savu mammu laiku vissvairāk liekas/likās dīvaini -tad mīļie,jūs neesat vēl sapratuši, ko nozīmē tā sajūta, ka tu esi laimīga, jo tev ir tava ģimene līdzās. Šajā gadā es vēlos atkal savai mammai uzdāvināt daudz narcises, lai viņa smaidītu.
Es dažreiz nesaprotu, ko es te daru? Bet, kad man jautā: " kāpēc es te esmu, man ir tāds tas ir gari". Bet varbūt es baidos atzīt, ka tiešām cerēju atrast to laimi, sprīdīša veiksmi un ar viņa lāpstu uzrakt - zeltu!
Nu varbūt, bet nē, es gribēju izjust brīvības garšu, aizmirst visu, kas tik ļoti mani izveda no rāmjiem, gribēu sajust pieaugušo garšu, redzēt dzīvi citur - tie laikam ir īstie iemesli, bet ziniet - es esmu lepna, ka tik tālu esmu nonākusi šeit šajā valstī/ zemē, bet esmu sapratusi, ka ejot ar smaidu var tik izlikties, ka ir labi..Bet šajās dienās  tas ir ļoti līdzējis un nedēļa ir jau prom.  Vēl tik dažas nedēļas un es grasos sākt visu no gala.
Likšu sevi uz plauktiņa un ļaušu rakstīt jaunu nodaļu. Es beidzot esmu pilnībā izlēmusi - es atvados no Īrijas jeb atgriezīšos mājās. Cik labi, ir teikt, es drīz būšu savās mājās, savā gultā un modīšos ar bērnu smiekliem, kaķenes murāšanos no rītiem, skaisti! Jā, es gribu - ir laiks mans pienācis.
Dīvaini, ir teikt - mans laiks, bet jā, tā to nodēvēt es varu!