svētdiena, marts 10, 2013

&80

summer 2013.jpgŠodien spīdēja tik skaista saule, kas sildīja gan iekšēji, gan ārēji. Bija skaisti, līdz visu sabojāja lietus - šis mazais lietus, kas lija neapstādamies. Ziniet, dažreiz es ļaujos saplūst ar lietus lāsēm tuvāk un tuvāk. Lai  no sevis nomestu šo nastu,kas saucās - pārdzīvojumus, skumjas un jautājumus, bet varbūt vienkārši,lai justos brīva mazliet tukšai no iekšienes, bet ar citu skatienu uz āru. Katra lietus lāse,kas nopilēja uz maniem vaigiem, lūpām - lika sajust jaunu sākuma garšu. Mazliet vasaru,ko es tik mīlu un esmu aizmirsusi. Vasaras garšu, rasu un to dzestro gaisu, ko es tik  ļoti mīlu. Ak vasara, nezinu vai es gribu,lai tu tik ātri pienāc un liec man atkal sajust savu garšu, dvesmu un piedzīvojumus. Ak, šodiena laiks,kad domas ir tuvāk pie dvēseles un sirds stīgām. Es nezinu, bet šis citāts :"Esmu sapratis, ka Tu vari doties, kur vien Tu gribi, un darīt visu ko vien Tu vēlies, un nopirkt visu ko Tu gribi nopirkt, un satikt visus, kurus vēlies satikt, un iemācīties visu to, ko Tu gribi zināt, un, ja Tu dari visas šīs lietas, bet neesi neprātīgi iemīlējies: Tu vēl joprojām neesi sācis dzīvot.
/S. Džoibels S./". 
Liekas, tik patiesi un vienkārši. Es nezinu,kas ar mani notiek pēdējā laikā.
Es esmu kļuvusi mazliet melanholiskāka , raudulīgāka varbūt tās ir šīs pārmaiņas,kas mani ir tik  ļoti iedzinušas stūrī un liek man kliegt. Es nezinu. Es zinu,ka šīs pārmaiņas manu dzīvi mainīs pa 360 grādiem un varbūt tas visu mainīs uz labo pusi. Es ceru,ka šobrīd tas ir pareizs lēmums!
Mazliet esmu apmulsusi.
kurtka.jpgstay strong2.jpgbalony.jpgfajeczki.jpgwe all stars.pngi dont care.jpgwlosy.jpgnogi.jpgmotyle.jpgserce.jpgsky is not.jpg







sestdiena, februāris 02, 2013

&78

Lepnums manī ir daudz - pietiks gan tev, gan tev, gan pāri likām man. Es mazliet jūtos kā princese.Varbūt es esmu maza šopoholiķe, bet nē, tā nav. Es sevi pielīdzinu pie skopuma draugiem un domājams, ka šis draugs man arī vēl sirdī sēž un tas laikam ir labi, jo vismaz makā vairāk naudiņas paliek. Jūtos ar katru dienu savādāk, nezinu vai šīs kurpes man sāk spiest vai vienkārši ir pa lielu. Ir laiks pienācis, kad jāsaprot, kas man ar savu dzīvi jādara, bet es te sēžu ietinusies halātiņā, zem segas un gribu noslēpties no visa/visiem. Gribās palikt zem segas - savā iedomu pasaulē, kur viss ir tā kā es vēlos! Šausmas, kā es to gribētu.
Dažu brīdi man ir tā,ka es gribu pat palikt šeit, bet tad atkal man šeit viss tā sabojā, ka negribu vairs te palikt..Šoreiz esmu pieņēmusi lēmumu, kas likās viss pareizākais. Es domāšu tikai pa savu veselību, kas šaudās kā biljarda bumbiņa, bet es to gribu mainīt. Es gribu izvilkt sevi no tās bedres, kurā esmu iekšā līdz viduklim, bet slīkstu viņā iekšā dziļāk un dziļāk. Saka, ka mēs katram rokam šīs bedres un mākam no viņām izvairīties, varbūt šoreiz ir mana kļūda, ka es atkal un atkal gribu viņu rakt un iekrist. Varbūt es gribu, lai mani izglābj un parauj sevi līdzi. Varbūt, bet tas ir tikai pieņemtā versija, kurai es gribētu noticēt, lai man būtu jaunas dvesmas, kas tik ļoti ir vajadzīgas, lai piesātinātu manu sirdi ar emocijām un nostiprinot stīgas.
Stīgas trauslas, bet nostiprinātas varbūt mazliet uzvilktas tik ļoti, ka plīsīs, ja pieskarsies, bet nē, ja būsi piesardzīgākas kustības veiksi un jutīsi mēru. Mērs dažu brīdi bija sasniegts tik tālu,ka neglābs pat ne vārds, ne jautājums, ne kustība. Bet ir jau rezerves stīga, kas noturēja savas pozīcijas un zina, ka nedrīkst pārplīst.
Šoreiz gribās zināt vai rezerves stīgas ir vairākas vai tikai divas. Es gribētu teikt,ka šoreiz ir divas, bet nesalaužamas - viņas neplīst. Šīs stīgas tiek uzliktas, kad pielavās klāt bīstams, nesaprotams, noslēpumains un    tajā pašā laikā tik vienkāršs. 

piektdiena, janvāris 11, 2013

&78

Tā šodiena ir tik nogurdinoša, tik ļoti nepiesātināta ar visiem dzīves sīkumiem, bet varbūt tie ir dzīves svarīgākie sīkumi? Viens saka, ka tie ir sīkumi, bet varbūt man tie ir ne sīkumi, bet kaut kas tuvs un sāpošā tēma. Saka, ka dzīvē viss izdodas it viss, bet es to dažreiz neizjūtu. Dzīve vienkārši ir pārāk sarežģīta, lai es to ņemtu pa pilnu. Sēžot savā gultā ietinusies mīkstā, pūkainā, baltā halātā  - es domāju pa pavasari, taureņiem, kas mostās pēc ziemas. Rīts ir tik tālu vēl, bet es gribu domāt par pavasari, kas pienāks ātrāk nekā es gribētu. Uzplaukstot manā sirdī kā dzeltenas narcises. Narcises liekas,ka ir manas mīļākās puķes. Jā, man patīk visāda veida, bet narcises ir tās, kuras ir manas bērnības puķes. Manai mammai dārzā viņas bija tik daudz, ka es vienmēr saplūcu viņas klēpi un gāju dāvināt mammai. Atceros, ka mamma smaidīja, jo es biju maza meitenīte, kas gribēja tik mammu apskaut un pateikt vārdus :"Bučas, i LOVE you mom". bet bija skaists tas laiks, kad es biju maza peciņa. Kādreiz likās tā - mamma ir mamma, bet, kad pārvācos dzīvot te visas manas domas ir mainījušās. Jā, varbūt tas, ka es savu atvaļinājumu pavadīju ar savu mammu laiku vissvairāk liekas/likās dīvaini -tad mīļie,jūs neesat vēl sapratuši, ko nozīmē tā sajūta, ka tu esi laimīga, jo tev ir tava ģimene līdzās. Šajā gadā es vēlos atkal savai mammai uzdāvināt daudz narcises, lai viņa smaidītu.
Es dažreiz nesaprotu, ko es te daru? Bet, kad man jautā: " kāpēc es te esmu, man ir tāds tas ir gari". Bet varbūt es baidos atzīt, ka tiešām cerēju atrast to laimi, sprīdīša veiksmi un ar viņa lāpstu uzrakt - zeltu!
Nu varbūt, bet nē, es gribēju izjust brīvības garšu, aizmirst visu, kas tik ļoti mani izveda no rāmjiem, gribēu sajust pieaugušo garšu, redzēt dzīvi citur - tie laikam ir īstie iemesli, bet ziniet - es esmu lepna, ka tik tālu esmu nonākusi šeit šajā valstī/ zemē, bet esmu sapratusi, ka ejot ar smaidu var tik izlikties, ka ir labi..Bet šajās dienās  tas ir ļoti līdzējis un nedēļa ir jau prom.  Vēl tik dažas nedēļas un es grasos sākt visu no gala.
Likšu sevi uz plauktiņa un ļaušu rakstīt jaunu nodaļu. Es beidzot esmu pilnībā izlēmusi - es atvados no Īrijas jeb atgriezīšos mājās. Cik labi, ir teikt, es drīz būšu savās mājās, savā gultā un modīšos ar bērnu smiekliem, kaķenes murāšanos no rītiem, skaisti! Jā, es gribu - ir laiks mans pienācis.
Dīvaini, ir teikt - mans laiks, bet jā, tā to nodēvēt es varu!

pirmdiena, janvāris 07, 2013

1 # 2013

Ruby Ruby Ruby Ruby.
Iesākums ir tāds, kādu nemaz negaidīju , bet iesākts ir 2013. gads, tik ļoti gribētu teikt,ka 2012. gads, bet nē. Jauns gads - jauns sākums! Ceru no šī gada saņemt vairāk emocijas, smaidu un prieku, mīlestību.
Atkal mīlestība, bet jā, bez viņas jau nevar. Es gribu šajā gadā tiešām mesties iekšā un krist rozajās brillēs, lai būtu atkal fall in love.. Bet tagad mani mazliet ir izsutuši no sliedēm, jaunumi, kas man tik ļoti man nepatīk nu spiež mani kā prusaku nost, bet es centīšos tik no šiem prusakiem nost - vienkārši. Kāpšu jums pāri, lai jūs zinātu savu vietu. Es atsakos no visa, lai varētu mesties iekšā visā jaunajā, bet man ir bail, es atzīstos - man ir ļoti bail, bet es kā naiva meitenīte ceru,ka man nav jābaidās - no mana lēmuma pamest īriju, bet varbūt tas ir tikai normāli. Viss. Es gribētu teikt, ka viss ir labi, bet nav. Es esmu sevi apmānījusi ar domām,ka ir jau labi, ka ir jāsamierinās ar to kā ir, ka ir jālaiž vaļā visas skaistās atmiņas, kas tik ļoti sildīja manu sirdi, bet kāpēc man ir jālaiž vaļā, ja es zinu,ka tikai tas man mazliet dod šo cerību, ka tas nebija tikai spēle. Es negribu samierināties ar domu,ka man ir jālaiž vaļā sajūtas pret šo attālumā stāvošo puisi, kas sniedza roku, bet es viņu nenoturēju tik cieši.. Es dažreiz esmu domājusi, vai 2012. gads man kaut ko atnesa arī jā, bet arī nē. Viss ir beidzies tā kā es negribu un man ir ļoti bail, bet es šoreiz gribu zināt,ka tā tam bija jānotiek..