pirmdiena, marts 19, 2012

&59

***
Skumjas ir brīvas.
Dusmās cilvēks ir sasaistīts. Neiecietība ir rūgta, ir labi, kad tu vari noskatīties pasaulē ar skumjām. Skumjas ir brīvas, un tām ir putnu brīvie spārni. Tāpēc, kad man ir skumji, es skatos uz cilvēkiem no augšas. Nožēla velk atpakaļ pie zemes. Augstprātība gaida, lai kāds tevī skatās. Vai skumjas drīkst uz visu skatīties no augšas?
Skumjas ir dvēseles krēslas stunda. Kad saule nogājusi un zvaigznes vēl nav ausušas. (Neiededz gaismu istabā!)
Rūtīs zila krēsla. Sniegs uz namu jumtiem arvien zilāks. Un skumjas ir kā vārnas zilos, piesnigušos kokos. (Neiededz gaismu istabā!)
Pārpildītā zeme, cik tu esi neatraisīta un nebrīva! Kādos mezglos, jūs, cilvēki, esat sapinušies! Cits cita diegos. Neatšķetināmi. Juceklīgi.
Es skumjās esmu brīvāks par jums. Es laižos, kur gribu. (Neiededz gaismu istabā!)
Vai jums kādreiz ir bijis laiks būt skumjiem? Vai jūs esat varējuši atļauties sev neiedegt gaismu istabā?

***
Kāds varens zintnieks, gribēdams pazudināt karaļvalsti, akā, no kuras smēla iedzīvotāji, iebēra apburtu indi. Līdzko no tās kāds dzēra, tūlīt sajuka prātā.
Nākamajā dienā no akas jau bija dzēruši un sajukuši prātā visi pavalstnieki, tikai ne karalis un viņa ģimene – tiem bija sava aka, ko lielais burvis nespēja saindēt. Karalis noraizējies centās saņemt grožus rokās, izdodams virkni lēmumu, kam bija jāgādā par tautas drošību un veselību. Taču arī policisti un inspektori bija dzēruši saindēto ūdeni, karaļa pavēles tiem likās muļķīgas, un viņi tās nepildīja. Kad par šiem lēmumiem uzzināja iedzīvotāji, viņi uzskatīja, ka valdnieks sajucis prātā un izdod bezjēdzīgus rīkojumus. Ļaudis devās uz pili un pieprasīja karaļa atkāpšanos. Izmisušais karalis jau grasījās atdot troni, kad karaliene viņu apturēja, sacīdama:
“Iedzersim arī mēs no kopējās akas! Tad mēs kļūsim tādi paši kā viņi.”
Tā arī notika: karalis un karaliene iedzēra vājprāta ūdeni un acumirklī sāka gvelzt muļķības. Bet pavalstnieki apķērās: ja reiz karalis atkal ir tik gudrs, kāpēc neļaut tam valdīt tālāk? Un valsts turpināja dzīvot mierā un saticībā, lai gan tās iedzīvotāju uzvedība bija pavisam citāda nekā kaimiņvalstīs. Arī karalim neviens netraucēja laimīgi valdīt līdz mūža beigām. 


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru