Tā drīz būs Jāņi, jā. Skan Hurts un nepavisam nekāda Jāņu svētku noskaņa. Es jau kādus 3. gadus neesmu šos svētkus svinējusi. Pirmajā gadā - es biju skaistā vietā /Asari/. Tie bija skaisti mirkļi no manām apraktajām atmiņām manā sirdī un domās. Otrajā gadā - es atkal biju pie jūras, bet šoreiz vairāk pie ezera ar meitenēm. Trešajā gadā - biju mājās ar savējiem, bet caur sms runāju ar cilvēku, kas tad vel kaut ko man nozīmēja. Nezinu, kāpēc, bet nesaku arī, ka tā vajadzēja. Šis gads - es izlēmu, nesvinēt vispār, vienalga uz šiem svētkiem, jo viņi nav mani svētki. Jā, protams, alus un siers būs, bet vai būs īsts smaids nezinu. Jūtos aizskarta no cilvēka, ko uzskatīju par draudzeni. Jā, tas sāp, bet, kam tad nesāp. Cilvēks, kas, cik dienas ir badā arī sāp? Mums sāp? Nē, mēs tik izliekamies, lai viņš tik tiktu slavas saulītē. Sāpes ir tik daudzi izskaidrojumi, bet, kāds ir īstais. Tu zini.? Jā, es nezinu kāpēc es domāju par to, bet, kas domās, ja ne mēs.
Tagad skan dziesma, kas liek domāt par visu citu, bet ne tikai par realitāti. Sapni, tu mūs apciemo tad, kad guļam, bet vai ir labi, ka apciemo tad, kad esam augšā un dzīvojam dienu kā mākam. Pasaki sapnīti, vai tu dari to, tāpēc, ka sirds tev to liek vai tāpēc, ka prāts tevi spīdzina nāk.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru