&80

Šodien spīdēja tik skaista saule, kas sildīja gan iekšēji, gan ārēji. Bija skaisti, līdz visu sabojāja lietus - šis mazais lietus, kas lija neapstādamies. Ziniet, dažreiz es ļaujos saplūst ar lietus lāsēm tuvāk un tuvāk. Lai  no sevis nomestu šo nastu,kas saucās - pārdzīvojumus, skumjas un jautājumus, bet varbūt vienkārši,lai justos brīva mazliet tukšai no iekšienes, bet ar citu skatienu uz āru. Katra lietus lāse,kas nopilēja uz maniem vaigiem, lūpām - lika sajust jaunu sākuma garšu. Mazliet vasaru,ko es tik mīlu un esmu aizmirsusi. Vasaras garšu, rasu un to dzestro gaisu, ko es tik  ļoti mīlu. Ak vasara, nezinu vai es gribu,lai tu tik ātri pienāc un liec man atkal sajust savu garšu, dvesmu un piedzīvojumus. Ak, šodiena laiks,kad domas ir tuvāk pie dvēseles un sirds stīgām. Es nezinu, bet šis citāts :"Esmu sapratis, ka Tu vari doties, kur vien Tu gribi, un darīt visu ko vien Tu vēlies, un nopirkt visu ko Tu gribi nopirkt, un satikt visus, kurus vēlies satikt, un iemācīties visu to, ko Tu gribi zināt, un, ja Tu dari visas šīs lietas, bet neesi neprātīgi iemīlējies: Tu vēl joprojām neesi sācis dzīvot.
/S. Džoibels S./". 

Liekas, tik patiesi un vienkārši. Es nezinu,kas ar mani notiek pēdējā laikā.
Es esmu kļuvusi mazliet melanholiskāka , raudulīgāka varbūt tās ir šīs pārmaiņas,kas mani ir tik  ļoti iedzinušas stūrī un liek man kliegt. Es nezinu. Es zinu,ka šīs pārmaiņas manu dzīvi mainīs pa 360 grādiem un varbūt tas visu mainīs uz labo pusi. Es ceru,ka šobrīd tas ir pareizs lēmums!
Mazliet esmu apmulsusi.

&78

Lepnums manī ir daudz - pietiks gan tev, gan tev, gan pāri likām man. Es mazliet jūtos kā princese.Varbūt es esmu maza šopoholiķe, bet nē, tā nav. Es sevi pielīdzinu pie skopuma draugiem un domājams, ka šis draugs man arī vēl sirdī sēž un tas laikam ir labi, jo vismaz makā vairāk naudiņas paliek. Jūtos ar katru dienu savādāk, nezinu vai šīs kurpes man sāk spiest vai vienkārši ir pa lielu. Ir laiks pienācis, kad jāsaprot, kas man ar savu dzīvi jādara, bet es te sēžu ietinusies halātiņā, zem segas un gribu noslēpties no visa/visiem. Gribās palikt zem segas - savā iedomu pasaulē, kur viss ir tā kā es vēlos! Šausmas, kā es to gribētu.

Dažu brīdi man ir tā,ka es gribu pat palikt šeit, bet tad atkal man šeit viss tā sabojā, ka negribu vairs te palikt..Šoreiz esmu pieņēmusi lēmumu, kas likās viss pareizākais. Es domāšu tikai pa savu veselību, kas šaudās kā biljarda bumbiņa, bet es to gribu mainīt. Es gribu izvilkt sevi no tās bedres, kurā esmu iekšā līdz viduklim, bet slīkstu viņā iekšā dziļāk un dziļāk. Saka, ka mēs katram rokam šīs bedres un mākam no viņām izvairīties, varbūt šoreiz ir mana kļūda, ka es atkal un atkal gribu viņu rakt un iekrist. Varbūt es gribu, lai mani izglābj un parauj sevi līdzi. Varbūt, bet tas ir tikai pieņemtā versija, kurai es gribētu noticēt, lai man būtu jaunas dvesmas, kas tik ļoti ir vajadzīgas, lai piesātinātu manu sirdi ar emocijām un nostiprinot stīgas.
Stīgas trauslas, bet nostiprinātas varbūt mazliet uzvilktas tik ļoti, ka plīsīs, ja pieskarsies, bet nē, ja būsi piesardzīgākas kustības veiksi un jutīsi mēru. Mērs dažu brīdi bija sasniegts tik tālu,ka neglābs pat ne vārds, ne jautājums, ne kustība. Bet ir jau rezerves stīga, kas noturēja savas pozīcijas un zina, ka nedrīkst pārplīst.
Šoreiz gribās zināt vai rezerves stīgas ir vairākas vai tikai divas. Es gribētu teikt,ka šoreiz ir divas, bet nesalaužamas - viņas neplīst. Šīs stīgas tiek uzliktas, kad pielavās klāt bīstams, nesaprotams, noslēpumains un    tajā pašā laikā tik vienkāršs. 

&78

Tā šodiena ir tik nogurdinoša, tik ļoti nepiesātināta ar visiem dzīves sīkumiem, bet varbūt tie ir dzīves svarīgākie sīkumi? Viens saka, ka tie ir sīkumi, bet varbūt man tie ir ne sīkumi, bet kaut kas tuvs un sāpošā tēma. Saka, ka dzīvē viss izdodas it viss, bet es to dažreiz neizjūtu. Dzīve vienkārši ir pārāk sarežģīta, lai es to ņemtu pa pilnu. Sēžot savā gultā ietinusies mīkstā, pūkainā, baltā halātā  - es domāju pa pavasari, taureņiem, kas mostās pēc ziemas. Rīts ir tik tālu vēl, bet es gribu domāt par pavasari, kas pienāks ātrāk nekā es gribētu. Uzplaukstot manā sirdī kā dzeltenas narcises. Narcises liekas,ka ir manas mīļākās puķes. Jā, man patīk visāda veida, bet narcises ir tās, kuras ir manas bērnības puķes. Manai mammai dārzā viņas bija tik daudz, ka es vienmēr saplūcu viņas klēpi un gāju dāvināt mammai. Atceros, ka mamma smaidīja, jo es biju maza meitenīte, kas gribēja tik mammu apskaut un pateikt vārdus :"Bučas, i LOVE you mom". bet bija skaists tas laiks, kad es biju maza peciņa. Kādreiz likās tā - mamma ir mamma, bet, kad pārvācos dzīvot te visas manas domas ir mainījušās. Jā, varbūt tas, ka es savu atvaļinājumu pavadīju ar savu mammu laiku vissvairāk liekas/likās dīvaini -tad mīļie,jūs neesat vēl sapratuši, ko nozīmē tā sajūta, ka tu esi laimīga, jo tev ir tava ģimene līdzās. Šajā gadā es vēlos atkal savai mammai uzdāvināt daudz narcises, lai viņa smaidītu.
Es dažreiz nesaprotu, ko es te daru? Bet, kad man jautā: " kāpēc es te esmu, man ir tāds tas ir gari". Bet varbūt es baidos atzīt, ka tiešām cerēju atrast to laimi, sprīdīša veiksmi un ar viņa lāpstu uzrakt - zeltu!
Nu varbūt, bet nē, es gribēju izjust brīvības garšu, aizmirst visu, kas tik ļoti mani izveda no rāmjiem, gribēu sajust pieaugušo garšu, redzēt dzīvi citur - tie laikam ir īstie iemesli, bet ziniet - es esmu lepna, ka tik tālu esmu nonākusi šeit šajā valstī/ zemē, bet esmu sapratusi, ka ejot ar smaidu var tik izlikties, ka ir labi..Bet šajās dienās  tas ir ļoti līdzējis un nedēļa ir jau prom.  Vēl tik dažas nedēļas un es grasos sākt visu no gala.
Likšu sevi uz plauktiņa un ļaušu rakstīt jaunu nodaļu. Es beidzot esmu pilnībā izlēmusi - es atvados no Īrijas jeb atgriezīšos mājās. Cik labi, ir teikt, es drīz būšu savās mājās, savā gultā un modīšos ar bērnu smiekliem, kaķenes murāšanos no rītiem, skaisti! Jā, es gribu - ir laiks mans pienācis.
Dīvaini, ir teikt - mans laiks, bet jā, tā to nodēvēt es varu!

1 # 2013

Ruby Ruby Ruby Ruby.
Iesākums ir tāds, kādu nemaz negaidīju , bet iesākts ir 2013. gads, tik ļoti gribētu teikt,ka 2012. gads, bet nē. Jauns gads - jauns sākums! Ceru no šī gada saņemt vairāk emocijas, smaidu un prieku, mīlestību.
Atkal mīlestība, bet jā, bez viņas jau nevar. Es gribu šajā gadā tiešām mesties iekšā un krist rozajās brillēs, lai būtu atkal fall in love.. Bet tagad mani mazliet ir izsutuši no sliedēm, jaunumi, kas man tik ļoti man nepatīk nu spiež mani kā prusaku nost, bet es centīšos tik no šiem prusakiem nost - vienkārši. Kāpšu jums pāri, lai jūs zinātu savu vietu. Es atsakos no visa, lai varētu mesties iekšā visā jaunajā, bet man ir bail, es atzīstos - man ir ļoti bail, bet es kā naiva meitenīte ceru,ka man nav jābaidās - no mana lēmuma pamest īriju, bet varbūt tas ir tikai normāli. Viss. Es gribētu teikt, ka viss ir labi, bet nav. Es esmu sevi apmānījusi ar domām,ka ir jau labi, ka ir jāsamierinās ar to kā ir, ka ir jālaiž vaļā visas skaistās atmiņas, kas tik ļoti sildīja manu sirdi, bet kāpēc man ir jālaiž vaļā, ja es zinu,ka tikai tas man mazliet dod šo cerību, ka tas nebija tikai spēle. Es negribu samierināties ar domu,ka man ir jālaiž vaļā sajūtas pret šo attālumā stāvošo puisi, kas sniedza roku, bet es viņu nenoturēju tik cieši.. Es dažreiz esmu domājusi, vai 2012. gads man kaut ko atnesa arī jā, bet arī nē. Viss ir beidzies tā kā es negribu un man ir ļoti bail, bet es šoreiz gribu zināt,ka tā tam bija jānotiek..

New Start.

Šodien ir pēdējā diena 2012. gadā, cik savādi, tas ir 2012. gads ir pagājis. Dīvaini iedomājoties, ka viņš ir pagājis ātri vai lēni, bet ir pagājis. Šo gadu es iesāku ar jaunām domām un jauniem sapņiem, bet pa šo gadu mazliet arī esmu piepildījusi. Dažreiz man liekas,ka šis gads grauž mani tāpat kā kurpes, kuras ir pa vienu izmēru pa mazu, bet tu viņas tik ļoti gribi, ka nespēj neievalkāt. Tāpat ir ar dzīvi - manu, mazliet spiež, bet ir tik skaisti. Īsumā šis gads ir bijis - WOW. Esmu daudz strādājusi un maz domājusi kā būs rītdien. Baudījusi Īrijas skaistumu un dzīvi. Ziniet,  pie dzīves te ātri pierod, bet dzīve šeit ir savādāka un tā nav man domāta. Esmu par šo domājusi ilgi un ilgi, bet gribot vai negribot - es atkal pieķeru sevis pie domas,ka es te neiederos. Es neesmu spītniece, bet varbūt pa šo gadu esmu tik ļoti bijusi, ka nezinu, kur jau rodas spītnieces uzvedība.  Gads, Interesants mana pirmā īstā alga, ouh , cik es biju laimīga saņemt savu pirmo algu.
Tas brīdis man būs atmiņā, jo Īrijas laiku es tik ātri neaizmirsīšu. Te man ir gājis raibi, sāpīgi un skumji, bet skaisti arī. Viss, kas ir noticis  - ir mani ļoti mainījis, es vairs neesmu tā meitene, kura nezina, ko grib un kā dzīvot nezina. Es nezinu, bet zinu,ka šoreiz es lemšu pati un mana sirds zina pareizo atbildi, ko viņa jau pieņēmusi, tik laiks ir jāsagaida, lai viņa varētu parādīt, ka grib tieši to. Te nu es esmu ... Es nezinu vai vēlos jums teikt,kā man ir gājis un, kas man ir piedzīvots, bet zinu,ka manas mājas ir Latvija.
Mazliet gribās paskatīties pāri plecam šim gadam, kas mani velk mazliet atpakaļ, lai atkal pārdomātu vai šis gads bija labāks par citiem. Vai ir bijis? Nezinu.
Nezinu vai jāsaka,ka ir bijis slikts gads, jo tāds jau nav bijis - ir bijis nogurdinošs, pārdomu pilns, bet jā, arī slikts un labs. Vienā vārdā - pat nevaru nosaukt. Visnotaļ interesants.  Dīvaini jāsaka, ka  es gaidu New Year, lai varētu viņu piepildīt ar manām trakajām idejām, kas man ir ļoti daudz prātā. Sapņiem un sāk īstenot savu lielāko sapni. Es gribu viņu sagaidīt ar skaistām emocijām, lai varētu ievēlēties kaut ko skaistu un patīkamu, lai sirdij būtu silti. Sāk jaunu sākumu visam un sākt dzīvot pa savam.
Es nezinu kā es dzīvošu pēc 2 mēnešiem, jo es nezinu kā dzīvot pēc nedēļas un vai tā būs pareizi kā dzīvošu, bet es to mēģināšu pati uzzināt. Ja kritīšu, tad ceļšos pati ar saviem spēkiem. Es zinu,ka nekritīšu,jo es šoreiz esmu tā šo lēmumu izkodusi , domājusi, kodusi pirkstos un lūpā, ka nezinu vai tik ne pa stipru..
Es ļoti vēlētos, lai mana sirds pateiktu,ka es esmu izvēlējusies pareizi, bet viņa šo atzinu tik spēs dot, kad pienāks 2014. gads, bet šodien es pavadīšu pasakot pēdējos vārdus šim gadam.
2012. gads varēja būt labāks, bet viņš bija skaists ar to, ka rudens pēdējās dienas, lika man saprast, ko nozīmē atkal būt pašai nevis sprīdītim. Es esmu cilvēks, kurš grib ķert visas pasaules pozitīvismu un viņā mosties katru dienu un ēst kā cukurmaizi. Skriet pa pasauli, jo es gribu ķert šo visu, kas man katru brīdi izzūd aiz apvāršņa. Baudīt riebīgo ziemu,kas mūs saldē, bet sasilda un ja tu esi tāda cilvēka sabiedrībā, kas tev liek justies neaprakstāmi labi - tad tu zini,ka esi pareizajā vietā un laikā. Pikoties un taisīt sniegavīrus, lekt sniega kupenās un ķert sniegpārslas, kas krīt un tevi rotā, kā maza zvaigznīte. Gribu lekt pa peļķēm kā bērnībā. Gribu redzēt kā zāles paliek zaļāka un iesilda pavasaris. Pavasaris atnāk un mana dzimšanas dienu - nolemts svinēt Latvijā, nezinu kā, bet pietiks man ar pasataigu gar jūru, šampi un šampi un mīļākajiem cilvēkiem manā dzīvē vai... Skaisti, lūk mana trakās idejas pa pavasari ir klāt. Iedomājoties, manus trakos plānus pa vasaru, es varu tikai saldi smaidīt, jo es zinu,ka gribu mesties visāāāā, ko man piedāvās vaasara!!!!
Tik maz es gribu šogad sev novēlēt - mīlestību, laimi un veselību, ģimenei/draugiem skaistāku dzīvi.
Tik maz kā vēl nekad, es gribu atkal teikt,ka esmu cerības pilna, lai teiktu,ka next year būs manas dzīvesvieta maiņa un sākums - jauns sākums, kas uzrakstīts uz baltas lapas.
Ir skaisti, bet galvenais ir šo visu katru dienu sev atgādināt, lai nebeigtu cīnīties pa to, ko tik ļoti vēlos. I love you . Šim gadam saku, treknu - lielu punktu- viss ir bijis izdzīvots, bet es gribu vēl un vēl, tāpēc es nākamo gadu ķeršu ar pirmo dienu līdz pēdējai un nelaidīšu vaļā, lai arī, kur tu būtu...Nāc,Nāc es tevi gaidu. ;*

&73

Šodien ir mana pēdējā brīvdiena. Rītdien sāku atkal strādāt līdz 2. 01.:)
Laiks jā, neiet ātrāk nekā es gribētu, bet iet lēnām uz priekšu stundas un minūtes.
Vakar bija patīkama diena jeb beidzot pieliku visam punktu.
Esmu laimīga, jo viss ir pateikt un izdarīts, lēmums pieņemts.
Nav viss kārtībā, bet ne manos spēkos izlemt, kas notiks tālāk.
No šodienas es dzīvošu tikai sev - sen bija laiks, bet sirds saka vienu un prāts otru.
Man ir pa daudz viss un es gribu dzīvot kā es gribu.
Ir labi, teikt, ka esi pateikusi visu, ja ne visu tad to, ko no sirds esi domājusi..
Latvija gaidi mani, es drīz būšu.

&72

Šodien ir otrie Ziemassvētki, bet es šodien jūtos kā parastā dienā. Biju no rīta pa veikaliem, ak šausmas, ko īru cilvēki dara? Viņi tik grib tērēties un viss! Traki šie cilvēki, bet es arī biju viena no viņiem. Gāju un atradu sev labu /dūņu/pīļu spalvu jaku jeb mētelīti ziemai Latvijā. Šeit grasos rīt nopirkt ādas jaku, jo tiešām ir lēti.
Saucās gatavojos ziemai un Latvijas pavasarim. :) Man draudzene šodien saka, ja tev nebūs, kur dzīvot nāc dzīvot pie manis- man ir marinēti gurķīši un alus, liķieris - ziniet, es saldi smējos. Vēl trakāki smiekli man nav bijuši, jo tiešām biju laimīga. Likās viss - labi. Tagad skatos uz stulbo kļūdu un jūtos tā - apmulsusi un skumja. Es nezinu, ko tagad darīt. Godīgi teikšu,ka nezinu, bet centīšos to kļūdu labot.
Mazliet nezinu kā rīkoties, bet domāju arī par to, ka aizmirst to visu un tam pielikt punktu...
Šodien es sapratu,ka gribu uz Latviju ne jau kādu citu dēļ, bet sevis dēļ, man vajag manai būtībai, sirdij, dvēselei un sapņiem, nākotnei.! (: