&78

Tā šodiena ir tik nogurdinoša, tik ļoti nepiesātināta ar visiem dzīves sīkumiem, bet varbūt tie ir dzīves svarīgākie sīkumi? Viens saka, ka tie ir sīkumi, bet varbūt man tie ir ne sīkumi, bet kaut kas tuvs un sāpošā tēma. Saka, ka dzīvē viss izdodas it viss, bet es to dažreiz neizjūtu. Dzīve vienkārši ir pārāk sarežģīta, lai es to ņemtu pa pilnu. Sēžot savā gultā ietinusies mīkstā, pūkainā, baltā halātā  - es domāju pa pavasari, taureņiem, kas mostās pēc ziemas. Rīts ir tik tālu vēl, bet es gribu domāt par pavasari, kas pienāks ātrāk nekā es gribētu. Uzplaukstot manā sirdī kā dzeltenas narcises. Narcises liekas,ka ir manas mīļākās puķes. Jā, man patīk visāda veida, bet narcises ir tās, kuras ir manas bērnības puķes. Manai mammai dārzā viņas bija tik daudz, ka es vienmēr saplūcu viņas klēpi un gāju dāvināt mammai. Atceros, ka mamma smaidīja, jo es biju maza meitenīte, kas gribēja tik mammu apskaut un pateikt vārdus :"Bučas, i LOVE you mom". bet bija skaists tas laiks, kad es biju maza peciņa. Kādreiz likās tā - mamma ir mamma, bet, kad pārvācos dzīvot te visas manas domas ir mainījušās. Jā, varbūt tas, ka es savu atvaļinājumu pavadīju ar savu mammu laiku vissvairāk liekas/likās dīvaini -tad mīļie,jūs neesat vēl sapratuši, ko nozīmē tā sajūta, ka tu esi laimīga, jo tev ir tava ģimene līdzās. Šajā gadā es vēlos atkal savai mammai uzdāvināt daudz narcises, lai viņa smaidītu.
Es dažreiz nesaprotu, ko es te daru? Bet, kad man jautā: " kāpēc es te esmu, man ir tāds tas ir gari". Bet varbūt es baidos atzīt, ka tiešām cerēju atrast to laimi, sprīdīša veiksmi un ar viņa lāpstu uzrakt - zeltu!
Nu varbūt, bet nē, es gribēju izjust brīvības garšu, aizmirst visu, kas tik ļoti mani izveda no rāmjiem, gribēu sajust pieaugušo garšu, redzēt dzīvi citur - tie laikam ir īstie iemesli, bet ziniet - es esmu lepna, ka tik tālu esmu nonākusi šeit šajā valstī/ zemē, bet esmu sapratusi, ka ejot ar smaidu var tik izlikties, ka ir labi..Bet šajās dienās  tas ir ļoti līdzējis un nedēļa ir jau prom.  Vēl tik dažas nedēļas un es grasos sākt visu no gala.
Likšu sevi uz plauktiņa un ļaušu rakstīt jaunu nodaļu. Es beidzot esmu pilnībā izlēmusi - es atvados no Īrijas jeb atgriezīšos mājās. Cik labi, ir teikt, es drīz būšu savās mājās, savā gultā un modīšos ar bērnu smiekliem, kaķenes murāšanos no rītiem, skaisti! Jā, es gribu - ir laiks mans pienācis.
Dīvaini, ir teikt - mans laiks, bet jā, tā to nodēvēt es varu!

1 # 2013

Ruby Ruby Ruby Ruby.
Iesākums ir tāds, kādu nemaz negaidīju , bet iesākts ir 2013. gads, tik ļoti gribētu teikt,ka 2012. gads, bet nē. Jauns gads - jauns sākums! Ceru no šī gada saņemt vairāk emocijas, smaidu un prieku, mīlestību.
Atkal mīlestība, bet jā, bez viņas jau nevar. Es gribu šajā gadā tiešām mesties iekšā un krist rozajās brillēs, lai būtu atkal fall in love.. Bet tagad mani mazliet ir izsutuši no sliedēm, jaunumi, kas man tik ļoti man nepatīk nu spiež mani kā prusaku nost, bet es centīšos tik no šiem prusakiem nost - vienkārši. Kāpšu jums pāri, lai jūs zinātu savu vietu. Es atsakos no visa, lai varētu mesties iekšā visā jaunajā, bet man ir bail, es atzīstos - man ir ļoti bail, bet es kā naiva meitenīte ceru,ka man nav jābaidās - no mana lēmuma pamest īriju, bet varbūt tas ir tikai normāli. Viss. Es gribētu teikt, ka viss ir labi, bet nav. Es esmu sevi apmānījusi ar domām,ka ir jau labi, ka ir jāsamierinās ar to kā ir, ka ir jālaiž vaļā visas skaistās atmiņas, kas tik ļoti sildīja manu sirdi, bet kāpēc man ir jālaiž vaļā, ja es zinu,ka tikai tas man mazliet dod šo cerību, ka tas nebija tikai spēle. Es negribu samierināties ar domu,ka man ir jālaiž vaļā sajūtas pret šo attālumā stāvošo puisi, kas sniedza roku, bet es viņu nenoturēju tik cieši.. Es dažreiz esmu domājusi, vai 2012. gads man kaut ko atnesa arī jā, bet arī nē. Viss ir beidzies tā kā es negribu un man ir ļoti bail, bet es šoreiz gribu zināt,ka tā tam bija jānotiek..