Gads ir pagājis kopš es atkal meklēju iespēju runāt ar cilvēku. Nav labi, es zinu, bet šodien jau nekas nav labi, bet, kad būs. Es nespēju iedomāties sajūtoties labi bez domām par dzīvi un visu pārējo. Es attālinos no cilvēkiem, kuri man tik ļoti ir un bija tuvi. Bija, jā, bija, es jau pati eju prom no viņiem ar katru soli ko speru. Dažreiz man liekas,ka es esmu nezināma būtne. Es smaidu un smejos, bet nejūtu,ka no sirds. Es nezinu savu ceļu. Nezinu, bet es nepārdzīvoju, varbūt mazliet, jā mazliet. Kāds man teica, būs labi savādāk nevar būt, bet ja nebūs, ko tad.? Neko, mazliet izliešu asaras, bet mazliet, es neraudu vairs, man nav asaru un man nav pa ko viņas izliet. Es pat nezinu kā tas ir vairs raudāt par kādu. Nejūtīga un nesaprotama. Smagi saprast, ka varbūt vajag uzrakstīt cilvēkiem, kurus tu mīli, bet viņi gaida tik vienu,kad būšu back, bet es nebūšu . Man tādas iespējas. Es jau nesaku, ka ir slikti, bet šodien man pietrūkst sevis.
Labi iešu ciemos un sajusties labi, jo man vajag smaidus šodien.:)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru