Vienīgi ticot lietu pastāvīgumam, mēs atņemam iespēju mācīties no pārmaiņām. Atņemot sev šo iespēju, mēs noslēdzamies un sākam pieķerties. Pieķeršanās ir visu mūsu nelaimju cēlonis. Tā kā nepastāvīgums mūsos vieš nemieru, mēs izmisīgi pieķeramies lietām par spīti tam, ka viss mainās. Mēs baidāmies tās atlaist, būtībā vispār baidāmies dzīvot, jo iemācīties dzīvot nozīmē iemācīties atlaist. Un tā ir lielākā traģēdija un ironija mūsu centienos turēties pie lietām: tas ne vien nav iespējams, bet mums sagādā tieši tās ciešanas, no kurām cenšamies izbēgt.
Kad pieķeramies lietām, mūsu nodomi, iespējams, nav slikti, un arī ar mūsu vēlmi būt laimīgākiem viss ir kārtībā, taču tas, ko cenšamies noturēt, pēc būtības ir netverams.
***
Ja jūs ieskatītos uzmanīgi, jūs saprastu, ka ir tikai viena lieta, kas liek cilvēkam būt nelaimīgam. Šīs lietas vārds ir pieķeršanās. Kas ir pieķeršanās? Tas ir emocionāls stāvoklis, kurā cilvēks tic, ka bez kādas lietas vai personas viņš nevar būt laimīgs.
***
Pamēģiniet veikt šādu eksperimentu. Paņemiet monētu. Iedomājieties, ka tā ir objekts, kam jūs esat pieķērušies. Satveriet to stingri dūrē un iztiepiet roku ar delnu pret grīdu. Ja tvērienu atbrīvosiet, tad pazaudēsiet to, kam esat pieķēries. Tāpēc jūs turpināt turēt.
Bet ir vēl kāda iespēja: jūs varat to atlaist, bet tomēr paturēt. Turot roku izstieptu, pagrieziet delnu uz augšu. Atbrīvojiet tvērienu, un monēta paliks guļam jūsu plaukstā. Jūs to atlaižat. Un tomēr monēta vēl joprojām paliks guļam jūsu plaukstā, lai gan tai apkārt ir brīva telpa. Tātad ir kāds veids, kā mēs varam pieņemt nepastāvīgumu un tomēr turpināt baudīt dzīvi nepieķeroties tai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru