pirmdiena, aprīlis 09, 2012

&61

Mans domu gājiens ir nesaprotams un vīlies domu gājienu tempā. Dienas iet un nāk, bet domu gājiens paliek nesaprotams. Mēs ejam, bet kā ar domu gājienu? Sirds iet līdzi visam, bet domu gājiens paliek viens ar savu neziņu iekšienē. Varbūt mans domu gājiens ir viss,kas ir manī. Varbūt pati esmu nesaprotama būtne vai no citas planētas būtne, kura nesaprot,ko nozīmē skaidrībā. Domas iet un nāk, bet sirdī paliek neziņa. Nepatīk tas,ka sirdī ir neziņa, bet ar savu domu gājienu tālāk par tālu netikšu. Es gribēju kā labāk, bet sanāca kā vienmēr!
Kur, lai ņem šo domu gājienam atslēgu un pagriezt viņu tā kā man sirds un prāts noteiktu. Domu gājien, kur tu ceļo? Neticu, ka mākslu vai mūziku, bet noteikti par emociju valstību. Neticu vai ticu. Ticēt un neticēt - divi vārdi, kuri daudz izsaka un ar savu nozīme liek domāt.
....

sestdiena, aprīlis 07, 2012

&60

 Tā sen nav rakstīts. Nezinu.
Kādreiz es ienīdu šo vārdu, jo tas bija visam izskaidrojums. Nezinu - labākā atbilde pateikt uz jautājumu, kuru atbildi tu nespēj vai nevēlies, negribi pateikt vai izdomāt. Jā, šis vārds Nezinu mani ir ļoti licis dusmoties un novedis tik tālu, ka sirds un prāts šo vārdu nevēlējās atzīt,ka viņš eksistē un ir. Bet šodien es esmu atgriezusies pie nezinu. Es nezinu un sajūtas ir tik dīvainas. Es negribu lietot šo vārdu, bet man ir jālieto, jo jautājumiem pagaidām atbildes nav. Sakrājušies jautājumi un lēmumi uz kuriem uzrodas katru dienu tik daudz jautājumi un atbildes, kad sirds jau nespēj valdīties. Asaras līst pat nezinot un atbildes ir neziņā tītas. Nezinu ceļu uz atbildēm, jo varbūt, kad es atveru acis un saka ardievu  - es tā nedaru. Es visu paturu sevī un nesaprotu, kur es atrodu jaunām domām un idejām, ja viņas ir tik tālu no manis. Es dažreiz nesaprotu sevi. Es nesaprotu - kā, lai zinu, kad atnāks atbildes un  mans nezinu zudīs. Es eju pa šo taku, kuram ceļa beigas nezinu. Es sapņoju pa Parīzi, Prāgu, Ņujorku un Rīgu. Ceļot es gribu, redzēt visu pasauli es vēlētos, lai piepildītu savu dvēselīti ar mīlestību un pozitīvismu man daudz nevajag, bet es vēlos just un sapņot. Es sapņos redzu kā stāvu pie Eifeļa torņa un skatos uz viņu. Tās krāsas un sajūtas, melodijas, kas apgriež visu apkārt man. Redzot daudzus tūristus, frančus, bet sirds un acis redz tik skaistumu,ko var redzēt no Eifeļa torņa. Tas viss mani aptver un es atkal pamostos. Skaists sapnis, kas liek sajusties dzīvai iekšēji. Es esmu dzīva un sapņos jūtos dzīva. Ir tik kārdinoši izteikt vārdos, ka šeit pat ar vienu domu un vārdu - jau vēlos tur būt. Garša ir tā, kuru mēs jūtām uz mēles, bet man garša ir domas par vēlmēm un maniem sapņiem. Es garšoju savu dzīvi un sapņos ēdu kārtaino saldējumu un sajūtu šo saldo, kūstošo, auksto sajūtu - tas ir manu sapņu vērts. Varbūt nekas, bet man sirds tas ir viss. Viss, ko mēs gribam un ko es vēlos. Es gribu sapņot un nepazaudēt sevi, bet jautājuma atbilde uz šo kā nepazaudēt sevi? Ir es zinu veidu kā pārveidot, bet kā nepazaudēt sevi - nezinu. Šodien ceru sapņot pa Venēciju un sapnī smaidīt, jo dzīvē es pēdējā laikā tā nesmaidu kā sirds gribētu, bet es zinu tas nav uz visiem laikiem, tas ir tikai uz doto brīdi.
Atcerējos,ka šodien ir cilvēkam vārda diena, kas manā dzīvē, pagātnē, atmiņās bija ļoti tuvs un dārgs, bet šobrīd nekas vairs nav. Palika skumji, jo sirds atceras to, ko mīlēja, bet prāts saka : "kolosāli". Varbūt mazdrusciņ sāp, bet varbūt nē. Vienkārši žēl. Kā viļņi es eju un saku : "nes man jaunas sajūtas, mīlestības garšu un zināšanas, ko darīt, kad nezinu, ko" Ir jau gads, kopš ar šo cilvēku neesmu runājusi nav jau pirmais gads, bet šis gads bija smagākais, jo viņš savā ziņā mani vēl sāpināja, bet tāds jau viņš ir. ŽĒL. Bet vairs nav nekādas sajūtas un tās mazdrusciņ sāpītes ir pazudušas, jo sirds ir stipra, laiks bija daudz un viņa ir gatava kaut kam jaunam! Es ceru,ka sirds zina, ko viņa grib, jo prāts zina. Labi. Posms ir beidzies jau sen vienkārši šogad esmu mazdrusciņ melanholiskā nekā jebkad. Es raudu un smejos tajā pašā laikā, smaidu un raudu. Es runāju muļķības, daru viņas un sajūtu sevī šo sajūtu, ka es esmu es. Es skumstu un asaras leju, bet zaudēju savu pozitīvismu atgūstu viņu, bet iegūstu negatīvisma sajūtu savā elpā un domu gājienā, bet es zinu būs labāki laiki!
 

svētdiena, aprīlis 01, 2012




Vienīgi ticot lietu pastāvīgumam, mēs atņemam iespēju mācīties no pārmaiņām. Atņemot sev šo iespēju, mēs noslēdzamies un sākam pieķerties. Pieķeršanās ir visu mūsu nelaimju cēlonis. Tā kā nepastāvīgums mūsos vieš nemieru, mēs izmisīgi pieķeramies lietām par spīti tam, ka viss mainās. Mēs baidāmies tās atlaist, būtībā vispār baidāmies dzīvot, jo iemācīties dzīvot nozīmē iemācīties atlaist. Un tā ir lielākā traģēdija un ironija mūsu centienos turēties pie lietām: tas ne vien nav iespējams, bet mums sagādā tieši tās ciešanas, no kurām cenšamies izbēgt.
Kad pieķeramies lietām, mūsu nodomi, iespējams, nav slikti, un arī ar mūsu vēlmi būt laimīgākiem viss ir kārtībā, taču tas, ko cenšamies noturēt, pēc būtības ir netverams.

***
Ja jūs ieskatītos uzmanīgi, jūs saprastu, ka ir tikai viena lieta, kas liek cilvēkam būt nelaimīgam. Šīs lietas vārds ir pieķeršanās. Kas ir pieķeršanās? Tas ir emocionāls stāvoklis, kurā cilvēks tic, ka bez kādas lietas vai personas viņš nevar būt laimīgs.
***

Pamēģiniet veikt šādu eksperimentu. Paņemiet monētu. Iedomājieties, ka tā ir objekts, kam jūs esat pieķērušies. Satveriet to stingri dūrē un iztiepiet roku ar delnu pret grīdu. Ja tvērienu atbrīvosiet, tad pazaudēsiet to, kam esat pieķēries. Tāpēc jūs turpināt turēt.
Bet ir vēl kāda iespēja: jūs varat to atlaist, bet tomēr paturēt. Turot roku izstieptu, pagrieziet delnu uz augšu. Atbrīvojiet tvērienu, un monēta paliks guļam jūsu plaukstā. Jūs to atlaižat. Un tomēr monēta vēl joprojām paliks guļam jūsu plaukstā, lai gan tai apkārt ir brīva telpa. Tātad ir kāds veids, kā mēs varam pieņemt nepastāvīgumu un tomēr turpināt baudīt dzīvi nepieķeroties tai.