&28

Cik sen nekas nav rakstīts, labi ir, bet ne šeit.
Ir jau pāri 00.00 - vēls, bet miega nav. Jautājums kāpēc uzjundī pa laikam. Nezinu.
Man nekas tāds jauns nav noticis - esmu nolikusi divus eksāmenus un tas jau ir daudz, bet par rezultātiem ļoti bail, jo domāju, ka nav labi. Pirms pāris dienām bija man pēdējais zvans manā skolā - manā skolā, kur tik daudz atmiņu. Bija savādi sēdēt solā, kurā esmu sēdējusi tik ilgi. Gāju garām klasei, kur mācījos no pirmās klasītes. Jā, varbūt - tas ir melanholiski, bet man savā ziņā pietrūks Mana Skola. Es zinu, ka skolā kādreiz vel kāju speršu, jo brāļa dēls tur mācīsies, bet ne vairs Es. 
Vel ir tas, ka esmu brīvprātīgā kā fonītī tikusi un īsti nesaprotu kā es varēju tikt, ja es pēc termiņa iesūtiju anketu un mana anketa, bija murgaina, jo tika rakstīta naktī. Šo 05.06 man būtu jābūt tur, bet es nejūtos tā, lai ar prieku to darītu. Pat saprotu, ka tās nav bailes vai jebkas cits, bet vienkārši saprašana - ka tā nevar. Šaudos ar domām un dusmām uz dzīvi. Es nezinu vai ticu liktenim, bet, ja liktenis bija tāds, ka man ir jābūt tur. Mans pienākums tur ir būt, bet, bet, bet, bet ....
Labi, es zinu, ka rīt man ir pēdējais eksāmens un viss.

&28

šodien, iedvesma laikam jau ir vairāk nekā gribēšana uz domām pa visu citu.
Šodien sapratu, ka es nespēju vairs kontaktēties ar cilvēkiem, kuri izliekas, ka es viņiem interesēju trīs sasodīti vārdi- pohuj uz jums! atvainojos, ka lamājos, bet, bet šoreiz es neko negribu dzirdēt par neko, kas saistīts ar jūsu problēmām/dzīves slikto pusi. Man ir sava dzīve, problēmas un es negrasos būt laba pret jums, kad pasauksiet. Atsakos no domām par jūsu neīsto draudzību. Jā, es esmu egoistiska maita un tā tālāk, es zinu, bet es neesmu jums, nekāda lupata, ko izmantot, kad ievajadzas..
Es labi sevi zinu. Un es nemeklēju neko.. Es esmu kāda esmu..

dusmas uz visu/ visiem, paldies.

&27

Šodien drausmīgi jūtos. Izskaidrojams netiek meklēts,jo ir lietas, kurās iedziļinātu ies nav jēgas, jo jā, ar apziņu, ka ir slikti pietiek. Tev un man. Jā, šodien gribas pat aizbēgt no visa - es vienkārši atsakos no visa. Es negribu sajusties tā, bet šodien nejūtu neko kā tik mokošu sāpju virkni ne fiziskas, bet emocionālas. Es māku samierināties ar to, ka zaudēju, bet vai šodien spēju pateikt - viss ir labi. Atbilde ir nē. Ir tik smeldzīgi apzināties, ka mana dzīve ir izlemta bez manis. Zaudējums un atkal zaudējums. Ar kājam pa priekšu es tik eju. Varbūt es eju pa straumei, bet mana un mūsējā ir tik tāda, kādu mēs dzīvojam.. Nedaudz grauž šī apziņa, ka viss ir tā...
ŠODIEN. Nekas nav un nebūs.

Atkal paveras durvis un čīkst, jo tas tikai bija murgs, bet vai tomēr nē.?