Šodien es sapratu, ka ir lietas, kas nekad nemainīsies – mums vienmēr būs savi tuvākie, kurus mēs mīlam kā mākam. Ziniet, es nejūties tik laimīga kā gribētos, jo saprotu, ka esmu pieļāvusi daudz kļūdas, kuras labot ,manuprāt, pat nevar, ja var tad ar cīņu pret sevi. Mēs katrs cīnāmies ar kaut ko. Es cīnos ar apziņu, ka visu uzņemu pārāk asi. Es nosolīju sev, ka viss mainīsies manā dzīvē, bet sēžot vecā noplukušā dīvānā sapratu, ka šī ziņa ,ko es nesu ir kaut kur citur un man ir viņa jāatrod.. Es apzinos, ka neesmu tāda kā citi domā un savā ziņā nedomāju, ka kāds mani pazīst un jā, pati sevi es nepazīstu. Pats grūtākais ir sev piedot, to ko tu nožēlosi visu savu dzīvi. Klausoties Miley Cyrus- I Hope You Find It es sajūtos tik savādi, jo šī dziesma mani ir skārusi vairāk nekā citas pēdējā laikā. Mēs bieži uzdodam jautājumus un meklējam atbildes, bet vai atrodam? Ir labi paskatīties uz savu atspulgu spogulī un pateikt – es mīlu sevi, es mīlu savu dzīvi, bet vai kāds to dara.? Es mīlēju sevi, bet tad, kad sāku saprast, ka esmu egoistiska maita sāku ienīst. Gribētos sev iesist, lai atjēgtos, bet es apzinos, ka tā ir taisnība, tā ir. Lai arī ko es teiktu, kamēr es sev nepiedošu es nekļūšu par tādu cilvēku kāda vēlos būt. Iespējams, ka es kādreiz biju iedomājusies, ka pieaugošo dzīve ir vienkārša un viegla, bet tā nav. Nāk laiks un ar to arī es novecoju, labi man ir tikai 18. gadi , bet es sevi jau uzskatu par savādnieci. Iespējams, ka jūs to nesaprotat, bet mēs katrs darām lietas, kas sāp otram cilvēkam. Es negrasos zagt laimi, nē, bet ziniet es labprāt nozagtu mirkli no savas pagātnes, lai to izmainītu.. šajā mirklī es sapratu, ka jūtos tik savādi, bet kā – labi vai slikti nezinu. Dzīve radīs..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru