Es jau zinu,ka nav labi kavēties laikā. bet varbūt tikai mazliet..
Ziniet, es gribētu atkal sajusties maza un naiva. Kāpēc? Nezinu.
Šodien man trūkst šo smieklu un smaidu, kuri bija tik nevainīgi un skaisti. Es gribu smieties un ilgi!
Kāpēc? Jo neesmu to darījusi no sirds tik ilgi.
Es gribu smaidīt un gribu raudāt, bet no laimes un sajūtām,kas man tik ļoti trūkst.
Es gribu atkal iemīlēties un tas ir baisi, jo es atkal gribu atzīties, ka es gribu atkal sajust šo satraukumu un taurenīšus vēderā, bet atkal un atkal vieni - bet. Šis ir tikai mazs noslēpums, kurš ir mans noslēpums ar šo rakstu. Ziniet, es negribu princi baltā zirgā! Nemaz negribu, bet gribu ziniet - vienkāršu, tādu ,kurš nemainīsies - mācēs kaut ko izdarīt ar naglu un āmuru, kurš ar mani darīs visas manas trakās idejas un darīs mani laimīgu. Kurš piekritīs stopēt uz nezināmu vietu, bet to darīs, lai gūtu kādas sajūtas. Negribu salkanību, bet gribu būt laimīga! Ziniet, es vairs negribu būt prom no iespējām un savas dzīves pilnveidošanai.....
Nezinu vai šobrīd es atkal pamestu LV. Nedomāju,ka to darītu! Bet es to izdarīju un tas prasījis tik daudz,ka nezinu vai tas ir labi,ka šobrīd jūtos iztukšota. Nu nevaru tā vairs, bet, ko padarīt?
Es nezinu. Es pirms vairākām nedēļām izdarīju, ko tādu,ko parasti nedaru, bet nezinu vai tas bija pareizi. Varbūt - lika man daudz saprast!
Bet vai šobrīd varu teikt,ka gaidu šīs dienas, nēe. Tā nav. es viņas negaidu.. Viņas pašas iet, bet mana sirds tik saka, ko tu dari? Kāpēc ir tā, ka nevari to saņemt, tas ir klāt.? Es tik ilgi teicu,ka man ir labi, bet vajadzēja, kam tādam manās domās un sirdī ielauzties, ka nezinu. Domas ir tik pretējas, bet varbūt atkal sākt skatīties uz to savādāk... Tā tas bija LEMTS.
Nu nezinu, bet centīšos sajusties LABI.
Es ilgojos pēc savām mīļajām meitenēm un ģimenes,mīluļiem, bet ne pēc sliktām atmiņām,kas ir dzimušas manā pilsētā. Negribu viņas sajust, bet zinu,ka viņas būs atpakaļ, kad būšu pilsētā man skars tā sajūta. Atmiņas no skolas gaitām, draugiem, stulbībām, ziemām, vasarām, no pirmā skūpsta un pēdējās pastaigas pirms došanās prom no LV. Atmiņas,kas lika man doties prom, bet šoreiz es centīšos to visu sajust savādāk un izbaudīt laiku savā pilsētā un cerēt, ka nesatikšu rēgus no pagātnes. Atceros, kā atvadījos no draugiem un no saviem mīluļiem. Skumji ir tas, ka pietrūkst un visu laiku trūkst, bet sajūta, ka drīz - ir jau Labāka. Šodienai pietiks citu dienu uzrakstīšu citas svarīgas lietas, bet ziniet man jau ir normāli un drīz arī labi! Skaistas dienas mani gaida!
Es Gribu Sapņot un Cerēt, Mīlēt...!
Būt pašai par Sevi!
